jūtos vientuļi,jo zinu-maniem draugiem ir savas otrās pusītes ar kurām pārspriest var visu...jā,nedaudz darvas mūsu draudzībā,tā domāju...vai varbūt esmu greizsirdīga?jā,tā ir..mazliet skaudības...vai tā drīkst? :(

tagad bez manis ir vēl kāds cilvēks ar kuru pārspriest savas problēmas,dalīties priekos...taču nav tā,ka nepriecājos par šo izdošanos viņu dzīvē..vienkārši ir skumji,ka man tā neizdodās...zinu iemeslu arī kāpēc tā.mana pagātne velkās līdz un mana slimība varbūt nav tāds noslēpums,ko kāda gribētu atklāt.tā nav arī lieta ko gribu stāstīt katram un lai par to stāsta draugi citiem paziņām.ir grūti sadzīvot ar to,jo krīzes laikā es attālinos no draugiem un maz kontaktējos..un vienmēr gribu,lai piedod man to.
es ļoti pateicos par rūpēm no draugu puses...es jūtos lolota,bet tomēr vientuļa un to nevar nekas labot...pat visdziļākā līdzjūtība.
es atgūšos,bet šīs domas man vienmēr galvā.