vienaldzīgs putenis manās krūtīs
nerimst vēja dziesmu čīgāt vakaros pirms rieta
es paslēpju savu noskumušo sirdi smaidā,
kur nolijušais lietus jau sen smeldz

piekļaujies manam plecam,
mans vienīgais,tuvais draugs
un saki,ka nevajadzīgo vārdu nav
kad dvēsele raud no klusuma

paskaties acīs un savu baltumu saskati
pekles melnajā viducī tik ļoti bail raudzīties
arī man,bet ir tā vieta līdzīga
jo savā dvēseles atspulgā skatāma.