te

11:58 pm: Šodien uz ielas dzirdēju, iespējams, gada citātu. Steidzos es no u/v Centrs uz tuvējo tramvaja pieturu un pa ārmalu apsteidzu divus vīriešus nenosakāmā vecumā. Kad esmu jau veicis apdzīšanas manevrs, mani tomēr sasniedz viņu sarunas fragments: "Sieviete, kurai vēl 50 gadu vecumā ir mēnešreizes, ir jālaiza." Tas deva jaunu sparu. Un enerģija man lieti noderēs - cenšoties ar pilnu spēku pievērst maksimālu uzmanību kā darbam, tā studijām un (pārāk?) strauji attīstošajām attiecībām, laikam tomēr esmu pārdedzis. Līdz tam nepamanīts anahronisms vakardienas rakstā (un līdz ar to pelnīts bāriens no redaktora) un pirmā reize, kad pārbaudes darba viela ir tukša skaņa par to liecina ne mazāk kā šizofrēniska rakstura lēkmes.

Un tam nepalīdz arī aina, vienam no tuvākajiem kursabiedriem burtiski un tiešā nozīmē sabrūkot uz grīdas. Izmisīgā, skaļumā un spalgumā spēji pieaugošā elsošana pirms klusā būkšķa mani mocīs vēl daudzas naktis. Laikam jau lai pastiprinātu notiekošā sirreālismu, apmulsušos studentus un "kāpēc-gan-tas-notika-tieši-manā-lekcijā" pasniedzēju manu acu priekšā tajā pašā acumirklī nomainīja pseidohalucinācija, kurā bariņš bērnu ļoti lēnām skrēja pakaļ jautru mūziku spēlējošai saldējuma mašīnītei.

Man vajadzēja rakstīt, bet es apspiedu vēlmi un atkal pieķēros savā idiotismā absurdajam kontroldarbam. Neko vērā ņemamu neesmu uzrakstījis jau vismaz divus mēnešus. Tomēr idejas, ainas, smaržas, vārdi un teikumi apziņā turpina dejot.