Izrādās, kāds vēl atceras manus geimošanas laikus, kā rezultātā pāris vakarus esmu pavadījis,
Pirmie iespaidi no skrīnšotiem un vispārējās prezentācijas bija pārsteidzoši pozitīvi: ne gluži pasaules līmenis, bet tāds normāli kruts indī. Platformeri arī labi iederas manā krūzītē, tāpēc testēšanai piekritu ar interesi. Diemžēl tā izvērtās krietni īsāka, kā biju cerējis. Skrīnšotu Ezīžmiglainais glītums dzīvē nepazuda (ja neskaita salīdzinājumā primitīvo & kokaino varoni), bet dažas geimpleja un tehniskie gļuki spēlēšanu pēc pirmajām desmit minūtēm padarīja par diezgan smagu padarīšanu.
Pirmkārt, uz viena datora (pussabrucis XP lapsis ar 512 megiem RAM) spēle vienkārši atteicās palaisties. Ar otru sekmes bija mazliet labākas, taču ekrāna raustīšanās ikvienā skrollējumā drīz vien acis aizlaida kvadrātā, kamēr vēderu savaņģoja viegls nelabums. Vēl vairāk: daļa smalkāko lēcienu tāpēc kļuva trīsreiz grūtāk īstenojami, jo aprēķinos ekrāna raustīšanos grūti ņemt vērā. Tāpēc aprakstu ilgāku laiku atliku, jo vairāk par 20 minūtēm vienā piegājienā tīri fiziski nevarēju paspēlēt, bet laiski vakari ar "labo" lapsi gadās reti.
Iespējams, vēdera nelabumu būtu pacietis ilgāk, ja nebūtu mana lielākā pretenzija šāda veida spēlēm: ilgi pārgājieni uz priekšu-atpakaļ ar minimālām geimpleja aktivitātēm to vidū. Turklāt tas rada arī vienu apakšproblēmu: pretinieka parādīšanās pēc tukša pusminūtes pārskrējiena ir grūti paredzama un reaģējama, jo otra roka tikmēr jau sākusi meklēt kaut ko mutē liekamu. Bet labi, tā lielā mērā ir subjektīva iebilde, jo pikseļlēcienu kopojums a la VVVVVV man patīk daudz labāk nekā Metroidvania/Cave Story tipa meklēšanās.
Tikpat subjektīva bija arī sajūta, ka itin viss spēlē ir pārāk liels: čari, klintis, pretinieki, atstarpes starp tām... Viss kopā tas spēles kopējo iespaidu padarīja visai lamzacīgu, kas man ir vēl viens no galvenajiem pieres raukšanas iemesliem spēlēs.
Atzīšos, ka visu iepriekš minēto iemeslu dēļ spēli pametu jau pilsētas līmenī. Spriežot pēc skrīnšotiem, tādu priekšā bija tik daudz, ka rokas ātri nolaidās. Tāpēc arī ilgāku laiku bremzēju ar aprakstu: ir skaidrs, ka Lariadā ieguldīts lērums krietns pūliņu un prasmju, taču nepameta sajūta, ka to pārlikšana spēles slīpēšanā un lietotājērtības pārdomāšanā būtu rezultējusies daudz baudāmākā galaproduktā. Cerams, nākamreiz, jo potenciāls manāms, taču tā izpausmes priecē/iespaido drīzāk veidotāju nekā spēlētāju. Tā, ticu, ka nosaukumam ir kāds zemteksts un arī sižets meiko kaut kādu nebūt sensu, taču man tas bija tīrs nonsenss (spēle sākas ar guļošu čaru un ēnas divkāršu paiešanu garām viņa midzenim - man tas nebija ļoti saprotams pamatojums skrējiena sākumam un kosmosa kuģiem).
Links
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
|
Pašam žēl, ka tādi tie iespaidi, jo izskatījās reāli daudzsološi... Tādās geimpleja mehānikai jutīgās lietās kā platformeri, imho, labāk sākt ar vienu, bet ideāli nostrādātu un uz funu iztestētu līmeni.
Oh, well, ko tur vairs, ņemot vērā to cik haotiski tā spēle tika taisīta, tad es priecājos, ka vispār novedu līdz tādai kondīcijai kā ir. Es tagad plānoju taisīt šmupu, pieteikšos atkal pēc pāris gadiem.
(Reply to this) (Parent)