Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums - vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo - kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja.
Tās bija T.K. Boila "Drop City" 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi - lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā tā saspēle man kaut kā šķiet nelāgās proporcijās.
Tags: divās rindkopās, romāns, zamerika