te

11:49 pm: Jā, btw, es arī dzīvoju. Piemēram, vakar skatījos, kā baložmamma baro divus baložbērnus uz stacijas tablo. Tie bija mazi, netīri dzeltenbrūni un rijīgi, liekot barotājai skurināties un atvemt aizvien jaunus pārgremotas maizes gabaliņus. Baložu pārošanos novēroju vēl tikai pirms pāris nedēļām - tā bija īsa un pavirša, ļaujot abiem iesaistītajiem putniem jau pēc brīža atkal nodoties asfalta apknābāšanai. Vismaz tēviņš nepadzina mātīti, noniecinot viņas niecīgos apmērus, kā šodien stacijā darīja lielākais baložlops. Pagāja gan vairākas minūtes, līdz viņam izdevās atbrīvoties no visiem pieciem konkurentiem, taču beigās stiprākais mielojas viens.

Par pavasari šeit liecina arī krokusi, narcises, kaķu brēkas un cilvēku meņģēšanās visos veikalos. Mums pašiem tuvojas jurģi - turklāt pārcelšanās patiešām spīd aprīļa beigās. Šodien aplūkojām pirmo alternatīvo dzīvokli. Spriežot pēc pašreizējo (apskates brīdī izgājušo) iemītnieku atstātajām liecībām, tur šobrīd dzīvo rokerdžeks un franču meitene vecumā mazliet zem 30. Logi gan ne pārāk patika.

Šodien arī atkal papļāpāju ar poļu sētnieku no Tatriem. "Long time no see," viņš teica, un es smaidīdams pamāju. Brīvajā laikā viņš braukā apkārt pa Londonu. Līdzīgas sarunas raisās arī krogā ar kolēģiem. Izrādījās, ka pirmais, ar kuru iedraudzējos, ir tripojis ne reizi vien. Ūsas gan viņam audzēt nesanāk. Bet par kolēģiem mazliet vēlāk.

Savukārt nedēļas nogalē bijām Vaita salā. Pavadījām daudzas stundas, staigājot pa dubļainām takām, neticīgi blenžot uz klintīm, pirmo reizi pusotra gada laikā slaidzot televizoru, kā arī sēžot vietējo miestu pastkafejnīcās - ģimenes biznesa pēdējos bastionos, kuriem nolemtie caurām dienām sapņo aizbēgt uz lielu pilsētu un beidzot dzīvot pa īstam. Nu jau tā ir pavisam cita pasaule. Tāda, kurā dzīvojot man būtu šķitusi pilnīgi pieņemama šī bilde. Romantisms nemirst!