te

10:40 am: septembra grāmatas

Non-fiction mēnesis sākās ar grāmatu par plikpaurību: matu fetišistu apslēpto patiesību par plikpaurības cēloņiem un tās lomu identitātes konstruēšanā & varas attiecībās. Gramatā apkopotas vairākas esejas un intervijas, kuras galvenokārt centrējas ap nosaukumā minētajiem plikpaurības aspektiem vēsturiskajā & filozofiskajā šķērsgriezumā. Tā, vienā esejā tiek analizēta mataino cilvēku šķietamā pārākuma sociālās konstruēšanas (t.i., varas simboliskās ražošanas) vēsture Rietumeiropā, norādot, ka tas tika paveikts galvenokārt ar varas mehānismu radīšanu, kuri ar laiku aprija pašu varu. Citā, savukārt, tika norādīts, ka "universālo" plikpauru laiks ir pagājis, un viņu vietā jāstājas specifiskajai plikpaurībai, jo cilvēki, kuriem trūkst kaunuma apmatojuma, par šo fenomenu zina daudz vairāk kā absolūtie plikpauri un spožākādainie spēj to ekstrapolēt uz vispārējām apmatojuma/tā trūkuma tendencēm. Un tādā garā.

Domas dziļas, erudīcija apbrīnojama, izklāsts lielākoties franciski piņķerīgs, tulkojumi svārstās no labiem līdz traģiskiem. Vēl vairāk pamudināja beidzot pieķerties kādam no viņa lielajiem darbiem. Pāris .pdfi (to vidū arī "Plikpaurības dzimšana") datorā ir, bet tā varētu būt izteiktākā anti-monitoru lasāmviela kādu jebkad esmu redzējis.


Etnogrāfisks traktāts par zirgastīšu pielūdzēju rases apdzīvotu salu Iedomu okeānā. Droši vien nevienu nepārsteigs, ka viņu civilizācija ir sašķēlusies divās daļās: melanholiskos priekšteču sacelto torņu vērotājos un priekšteču saceltajos torņos. Stāsta centrālais tēls ir no pirmās grupas, kurai raksturīgs aktīvs angļu lamuvārdu lietojums un sarkastiskas remarkas. Viņš ir ģeniāls torņu vērotājs un ātri vien sapulcina sekotāju grupu, kas nodarbojas ar to klasificēšanu un vērojumu aprakstiem. Pirmajās trīstūkstoš lappusēs tā arī būtībā ir visa virzība: viņi vēro (pāris reizes gan iedomājoties par nodarbes jēgu) un torņi ļaujas vērošanai - izņemot dažus kautrīgākos, kurus, protams, mūsu varoņi arī īpaši alkst novērot, jo viņu aprakstīšana dotu daudzus pluspunktus un uzsitienus pa muguru vietējā zirgastīšu klubā. Bet tad parādās ĻAUNS vērotājs, kurš izmanto vietējā maga palīdzību, lai vispirms apburtu un pievilinātu visus torņus un tad tos iznīcinātu. Mūsu varoņi to, protams, negrib pieļaut un pēc neilga cīniņa iznīcina ļaunuli.

Visnotaļ aizraujošs gabals, kaut autoram ir nelāga tieksme ieslīdēt pārspīlēti sīkos vērojuma paņēmienu aprakstos, kas reti ir tik kruti, kā viņam pašam šķiet. Viegli žanriskās lasāmvielas tieksmes uz kādu laiku ir apmierinātas. Nākammēnes gan droši vien pieķeršos monogrāfijai par "Pirdienu staciju" tai pašā okeānā.


Fakts: grāmatas (tb, lekcijas-raksta) sākotnējais nosaukums bija: "Redzi, mammu, man bārda piestāv!" Pirms plikpauri un viņu fani aizrāvās ar varas attiecību sakņu analizēšanu, bija daži cilvēki, kuri vienkārši mēģināja saprast, kā labāk dzīvot un izsisties matainajā pasaulē. Pamatatziņa: jāuzaudzē pamatīgs sejas apmatojums, tad jāpieņem darbā savi frizieri un jāizdod rīkojums, kas pārējiem aizliegtu griezt matus citādi kā uz nullīti. Tas gan nozīmē, ka potenciālos augstkāpējus beigu galā izvēlas frizieri, jo tieši viņiem ir iespēja necirpt sev tīkamos kandidātus. Tā kā frizieri defoltā ir slinki radījumi, viņi visi cenšas tikt priviliģētajā "negriezēju" stāvoklī, un tas rada mazliet paradoksālo situāciju, ka būtiskāka patiesībā ir cīņa par vietu "augšas" frizētavā kā pašā "augšā". Rakstā mazliet arī tiek apspriestas alternatīvās struktūras un frizieru & "augšas" psihiskais iekārtojums - kā vēlamais, tā, autoraprāt, faktiskais. Mazliet novecojusi lasāmviela, tomēr tēmas interesentiem viennozīmīgi noderīga - kaut vai tāpēc, lai saprastu pašreizējās situācijas saknes un līdz ar to arī pašu situāciju.


Mazliet atejot no matu diskursa, palasīju arī ceļojošā cirka vēsturi. Uzreiz jāteic, ka šī grāmata patika labāk par "God Delusion", ko biju pirms kāda laika lasījis, un kas būtībā bija Šeldona rants grāmatas garumā (kaut brīžiem smieklīgs, interesants & poznavateļnijs). Šeit uzsvars, par laimi, ir tieši uz vēsturi, kā mēs to zinām, un ko no tā varam secināt par cirku mūsdienās. Oficiālais points gan ir cīniņš pret drūmsejainajiem cirka noliedzējiem, bet tas par laimi ir virsslānis, kas tikai retu reizi pagūst sakrist uz nerviem. Pamatā grāmata ir cirka idejas apbrīnošana un bērnišķīgi priecīga rādīšana ar pirkstu: "Re, kā te ratiņi griežas! Re, te arī tāpat!" To viņš ir izpētījis pamatīgi un joprojām ir sasodīti entuziastisks gids, spējīgs aizraujoši stāstīt pat ar žirafes kakla asinsvadiem. Bērnībā būtu izrāvis vienā vakarā, tagad gāja mazliet ilgāk (arī tāpēc, ka šī bija pirmā grāmata, ko izlasīju datorā). Bet forši vienalga. Kādam laikam viņa darbu man gan pietiks.

Šomēnes palūkošos lasāmvielu ārpus Rietumeiropas/ASV. Jo vairāk lasu (par) literatūru, jo vairāk saprotu, cik maz (to pār)zinu. Jāsarauj. Vispirms gan vēl pamati.


"Fourty years ago the Persian Shah Tahmasp, who was the archenemy of the Ottomans as well as the world's greates patron-king of the art of painting, began to grow senile and lost his enthusiasm for wine, music, poetry and painting; furthermore, he quit drinking coffee, and naturally, his brain stopped working. (..) One day when he had grown even older, he was possessed by a jinn, had a nervous fit, and begging God's forgiveness, completely swore off wine, handsome young boys and painting, which is proof enough that after shah lost his taste for coffee, he also lost his mind."

(no koka zīmējuma stāsta par grāmatu, no kuras lapas viņš pazuda)