te

10:53 am: kr4 pagājušomēnes izlasīju šādas grāmatas

Bija izlikta brīvai ņemšanai Vimbldonas stacijā, sou pievācu, pieķēros, izrāvu un aizvedu atpakaļ. Čigānu dzīvesstāsti no 70.gadu Anglijas viņu pašu izpildījumā: par policistiem, Ginesu, paražām un pareizo ežu gatavošanas veidu. Aptuveni grāmatas vidū sagribējās palasīties par autoru, jo viņš kaut kā ļoti prasmīgi pats bija nolīdis dziļi fonā un saglabājis čigānu valodas dzīvīgumu. (Abas tās lietas ir ļoti grūti izdarāmas.) Izrādījās, ka viņš ir kkāds kruts angļu dramaturgs, un tad es saprotoši pamāju ar galvu un paglāstīju zoda rugājus.

Interesanti arī, cik ļoti Anglijas čigāni atšķiras no Latvijas ceļiniekiem. Mūsu ciema vecparkā dzīvoja dažas ģimenes, kuras tagad pārvākušās uz bijušā kinoteātra ēku. Pirmajās klasēs gāju ar vienu no viņiem - bija foršs džeks, ar mācībām gan gāja grūti, bet citās ziņās bija tālu priekšā. Reiz 4.klasē kopā gājām tos piecus kilometrus no skolas līdz ciemam, pļāpājām par šo un to, līdz viņš ievirzīja sarunu par meitenēm. Uzreiz sajutos dikti nepieaudzis, jo mana interese joprojām bija tikai ziņkāres līmenī. Tai vasarā viņu gan savāca no skolas, jo ar lasītprasmi pietika. Un par braukāšanu ar džeku, kurš vēlāk tika notiesāts par sērijveida slepkavībām, es jau esmu stāstījis.


Šo aizņēmos no honeybee māsas, kura kādu laiku pie mums dzīvoja. Izlasīju pāris vakaros un iesaku tāpat darīt arī citiem. Bertranda Rasela dzīvesstāsts kruta apvienots ar viņa idejām UN ietverošo virsstāstu (naratīvi ftw). Koda gan mazliet iesūkāja - tā gan prasījās, taču autori mazliet pārmuģīja. Citādi nemaz nav, kur piesieties. Vietām šķita mazliet beletrizēts, bet tas piederas pie lietas. Par Raselu un viņa idejām vienalga sapratu vairāk kā no viņa paša "Filosofijas problēmām", ko, tiesa, lasīju padsmitnieka gados bez jebkādas iepriekšējas pieredzes filozofijā.

Pēc tam izlasīju komiksa autora eseju par naratīviem un matemātiku un jau gaidu arī viņa grāmatu par to pašu tēmu. Eseja gan lielākoties bija jau zināmu lietu vēsturisks pārskats, taču pārskatāmi uzrakstīta, un tēma pati par sevi ir ļoti interesanta. Turklāt atgādināja, ka beidzot jāizlasa Džozefs Kempbels.


Annija Prula mani ieinteresēja pēc kādas intervijas, un drīz pēc tam grāmatveikalā atradu lietotu stāstu grāmatu par pāris mārciņām. Izlasīju divos piegājienos - pirmos dažus stāstus februārī, pārējos tagad, jūlijā. Sākumā šķita, ka tur ir lieliski stāsti un tēli, kas aprakti aiz smagnējas, pārāk sapiņķerētas valodas, bet tagad jau šķiet, ka vaina bija manī. No 11 stāstiem pāris ir izcili, vairums ir vnk ļoti labi un vēl pāris mani tikpat kā neaizķēra. Visi par dziļiem Amerikas ziemeļu laukiem un tajos dzīvojošajiem cilvēkiem, reizēm arī par viņu sadursmēm ar pilsētniekiem. Sākumā dūra sāpīgi dziļi, bet ar laiku apradu. Vienalga bija savādi pēc tam ieskatīties goodreads.com, kur galvenais viedoklis bija "tā ir grāmata par mežoņiem & untermenšiem".

Galvenais spēks Prulai tomēr ir dzīvajās situācijās un stāstu slīpējumā. Viss ir savās vietās, viss mijiedarbojas un vnk iedarbojas. Formas un struktūras ir tik tradicionālas, ka grāmatu varētu tikt publicēta arī padomju laikā (patiesībā stāsti man atgādināja vienu krievu džeku, kurš arī tā sirsnīgi rakstīja skarbas lauku ainas), bet tas tikai pierāda, ka arī tās joprojām ir dzīvotspējīgas. Titulstāstu iztulkoju, tagad vēl slīpēju un pie reizes pētu, kā tas ir veidots. Drīz ielikšu arī cibā. Patika ļoti, taču uz plauktā stāvošo viņas Pulicergrāmatu "Shipping News" kādu laiku gan vēl nesaņemšos. Iespējams pirms tam pat sameklēšu vēl kādu no viņas īsstāstu krājumiem - labākais laikam skaitās "Close Range", kur ir arī "Brokeback Mountain"...


Trešā un labākā Saksa grāmata, ko esmu izlasījis (pēc "Musicophilia" un "Nopietnajiem nolūkiem"). Neiroloģisko keisu apraksti viņam padodas daudz labāk kā mēģinājumi tos pārveidot stāstos. Turklāt šie ir daudz cilvēcīgāki un, jā, sirsnīgāki kā "Musicophilia", kura mērķauditorija drīzāk varētu būt viņa kolēģi un neiroloģijas maģistranti. Sākumā aprakstus caurvij filozofiskas pārdomas par to, ko tas liecina par cilvēkiem, bet tuvojoties beigām aizvien vairāk jūtama interese par pašiem cilvēkiem un iespējām viņiem palīdzēt, un tā tiek arī līdz lasītājam.

Šī grāmata bija viens no maniem piedāvajumiem tulkošanai, kas izdevēju tomēr neieinteresēja. Droši vien komercpotenciāls patiešām nebūtu liels, tomēr lasīšanas vērta grāmata ir jebkurā gadījumā. Var pat izlaist ievadu (kas ir neliela pavārīšanās par neiroloģijas stāvokli) un uzreiz ķerties pie pirmā (titul)keisa - kontekstu jebkurā gadījumā gribēsies uzzināt. Keisu izvēle un tiem atvēlētā vieta reizēm mulsina un reizēm gribētos vēl mazliet stāstnieciskāku pieeju, tomēr aprakstītie tēli paķer gandrīz uzreiz un vaļā nelaiž. Dvīņubrāļi, kuri sazinās, apmainoties ar daudzciparu pirmskaitļiem, 90-gadīga sieviete, kurai pēkšņi atjaunojas tieksme pēc jauniem puišiem, džeks, kurš pret amnēziju cīnās ar stāstiem, pastāvīgi ar tiem uzbūvējot sev apkārt jaunu pasauli, kuru tūlīt pat atkal aizmirst, bet tad jau ir vēl nākamā...