Arī todien mēs spēlējām kārtis. Es sēdēju uz segas; vectēvs bija pacēlies pusguļus un pievirzījies tuvāk sienai. Pirmās divas partijas ātri zaudēju, sapīku un atteicos turpināt. Apsūdzēju vectēvu šmaukšanā, bet viņš smīnot pagrieza pret mani savas zemei līdzīgās plaukstas un apgalvoja, ka vienkārši neesmu pietiekami uzmanīgi sekojis spēlei. Tomēr es neticēju. Biju jau pietiekami pieaudzis, lai zinātu, ka viss vienmēr ir citu vaina. Tāpēc piecēlos un sāku pētīt istabu, centīgi ignorējot vectēvu.
Brīdi pastaigājis šurpu-turpu, piegāju pie kumodes. Tā mani vilināja jau sen - biju pārliecināts, ka aiz smagajām, sažuvušā koka atvilktnēm slēpjas lielas vērtības: rotaļu zaldātiņi vai varbūt kas vēl labāks. Kaut kur tam visam taču bija jābūt, bet pārējā mājā atvilktnes jau biju izskatījis, atrodot tikai veļu un traukus.
"Atver to, otro no augšas un parādi man, kas tur," vectēvs sacīja, pamanījis manu pieklājīgo minstināšanos. Priecīgs paklausīju - bet tur bija tikai papīri un liels, sapiņķerējies dzijas kamols atvilktnes stūrī. "Jā, tas pats. Iedod-ka man..." viņš noteica mazliet svepstošajā balsī. Viņa krievu valoda bija savādi mīksta, kā katrs vārds būtu ilgi un rūpīgi pārgremots pirms laišanas pasaulē.
Iedevu kamolu un gaidīju, ko viņš darīs. Bet vectēvs neko neteica, tikai grozīja to plaukstās. Jutu, ka viņš kuru katru brīdi sāks stāstīt, tāpēc klusēju. Āra virtuvē vecāmāte kaut ko paceltā balsī stāstīja mammai. Līdz mums teiktais gan netika - vien atsevišķi vārdi ieslīdēja istabā, sajaukušies ar karsto, sauso āra gaisu un dzīvnieku trokšņiem.
"Šo kamolu es nopirku vecmammai drīz pēc satikšanās," vectēvs beidzot lēni noteica. "Viņa daudz adīja, tāpēc visu laiku beidzās dzija. Tad nu palūdza man, un nākamajā pilsētas braucienā es to nopirku, bet uzreiz atdot aizmirsu. Pēc tam arī pats par to piemirsu. Kad nākamreiz atradu, vecmamma bija aizbraukusi. Es sēdēju mājās, garlaikojos, bet neko strādāt arī negribējās, tad nu sāku lūkoties apkārt un atradu kamolu. Te man ienāca prātā burvīga doma izmēģināt pašam roku adīšanā. Iepriecinātu vecumammu, pats aizdzītu garlaicību... Līdz adīšanai gan tā arī netiku: mēģināju atrisināt dzeju, bet tā sagāja mudžeklī, neļāvās. Jo vairāk pūlējos, jo trakāk viss izvērtās. Bet, kamēr tur ņēmos, atgriezās vecmamma un ieraudzīja, ko es tur esmu izdarījis ar dziju. Sadusmojās, bārties sāka. Bet nu, lai, paņēmu to kamolu pie sevis, ieliku atvilktnē vēlākam laikam.”
Klausījos pavērtu muti un sarauktu pieri. Nesapratu, kāpēc viņš man stāstīja ko tādu. Parasti vectēva stāstos viņš cīnījās līdz nāvei ar kādu krievu, pats bruņojies tikai ar nazīti – bet te kamols un adīšana...
„Kad nākamreiz vecmamma izbrauca, es atkal paņēmu kamolu un pamēģināju to atrisināt. Kaut kā taču sadarītais jāizlabo. Bet drīz vien sapratu ko šausmīgu,” vectēvs pēkšņi paliecās man pretī, atbalstījies uz elkoņiem. „Kamols bija apburts! Vai varbūt dzija bija, viss var būt. Bet apburts bija. Kamols nerisinājās. Tieši otrādi – tas sapiņķerējās arvien vairāk un vairāk. Un ikreiz vecmamma to pamanīja, un arī viņa sadusmojās arvien vairāk, līdz vairs nezināju, kur likties. Mājās nevarēju nākt, ārā palikt arī nevarēju. Kamols bija mudžeklī, mūsu attiecības – grīstē... Ne visas burvju lietas ir labas.”
Pārsteigts skatījos uz vectēvu. Nevarēju iedomāties, ka viņi varētu plēsties tāpat kā mani vecāki. „Bet tagad jūs taču vairs nestrīdaties?!”
Vectēvs nosmīnēja. „Nestrīdamies gan. Kad sapratu, kas pie vainas, pārstāju knibināties ap to kamolu. Vienkārši likt nost gan arī nevarēju – par tālu jau viss bija aizlaists. Tad nu ņēmu un mācījos no galvas visu vijumu. Katru cilpiņu, katru lociņu iemācījos! Tad varēja dzīvot. Tad varēja... jā, tā, lūk...” vectēvs novilka un apklusa – aizdomājās. Kamols izslīdēja viņam no rokas, nokrita vispirms uz gultas, tad grīdas un paripoja nelielu gabaliņu, dzīparu atstājot aiz sevis kā asti. Saskatījāmies, tad abi pagriezām galvu sāniski pret ārdurvīm un ieklausījāmies skaņās no virtuves. Tur murdoņa bija apklususi – un tad ieskanējās smiekli.
Tags: paralēlo dimensiju vectēvs
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}