te

10:43 pm: Hronikas

Es gultā uzrausos sēdus un paskatījos apkārt. Dzīvojamās istabas dzelzs radiatori izelpoja karstu tvaiku. No kamīna virspuses man pretī blenza ierāmēts parūkaina kolonista portrets – pie dīvāna koka skapītis uz izrotātām kājām, pie tā ovāls galds ar apaļīgām atvilktnēm, krēsls kā ķerra, mazs rakstāmgalds ar violetu koka apdari un atvāžamām atvilktnēm – dīvāns – polsterēts un atsperīgs mašīnas aizmugurējais sēdeklis –, zems krēsls ar izliektām muguras un roku atzveltnēm – uz grīdas biezs franču paklājs; sudrabota gaisma no žalūziju spraugām, krāsoti dēļi jumta līnijas uzsvaram.

Istaba smaržoja pēc džina un tonika, kokspirta un puķēm. Es dzīvoju atklātā federālā stila celtnes augšstāvā pie Vestrijstrītas, zem kanāla un pie Hudzonas upes. Tai pašā kvartālā bija Bull’s Head – pagraba krodziņš, kur mēdza dzert amerikāņu Bruts – Džons Vilkss Būts. Es tur reiz biju iegājis un spogulī redzēju viņa spoku – nemierīgs puisis. Ar pārējiem īrniekiem – Reju Gūču un Hloju Kīlu – mani bija iepazīstinājis Pols Kleitons, Van Ronka dziedošais draugs, labsirdīgs vientuļnieks un melanholiķis, kurš bija izdevis vismaz trīsdesmit ierakstus, bet amerikāņu publikai palicis svešs – intelektuālis, zinātnieks un romantiķis ar enciklopēdiskām zināšanām par balādniecību.

Piegāju pie loga un paskatījos uz baltajām, pelēkajām ielām un tad arī upi. Gaiss bija dzeļoši auksts – zem nulles, kā jau parasti -, bet liesmas manā galvā ņēmās kā pastāvīgi rotējošs vējrādis. Bija agra pēcpusdiena, un Rejs ar Hloju bija izgājuši.

Rejs bija gadus desmit vecāks par mani – no Virdžīnijas – viņš bija kā vecs vilks, sevī ievilcies un brūčains – viņa garo dzimtas koku pildīja bīskapi, ģenerāļi un pat kāds kolonijas gubernators. Viņš bija nekonformists, neintegrētais un nacionālistisks dienvidnieks. Viņš ar Hloju dzīvoja kā slapstīdamies. Rejs varēja būt manu iemīļoto dziesmu varonis: daudz piedzīvojis, daudz darījis un mīlējis – blandoties apkārt labi iepazinis valsti un tās stāvokli. Pašlaik Amerika Reju īpaši neinteresēja, lai gan visapkārt bija jaušams nemiers un pēc dažiem gadiem pilsētas patiešām sacēlās. Viņš teica, ka īstie notikumi ir „tur, Kongo”.

Hlojai bija zeltaini rudi mati, gaišbrūnas acis un neatšifrējams smaids, lelles seja un vēl labāks augums; nagi nokrāsoti melni. Viņa strādāja par garderobisti Ēģiptiešu dārzos un vēderdejotāju kādā 8. avēnijas ēstuvē – un vēl par modeli žurnālam Cavalier. „Es mūždien strādāju,” viņa sacīja. Viņi dzīvoja kā vīrs ar sievu vai brālis ar māsu, vai brālēns ar māsīcu – nebija īsti skaidrs – viņi vienkārši dzīvoja, un viss. Hlojai bija savdabīgi primitīvs skatījums uz pasauli, viņa runāja neizprotami sakarīgas muļķības – reiz man ieteica lietot acu ēnas pret ļaunu aci. No kura tad jāuzmanās, es jautāju, un viņa atbildēja: „Džo Blo vai Džo Šmo.” Ja ticētu viņai, pasauli pārvaldīja Drakula, un viņa tēvs bija Gūtenbergs – tas puisis, kurš izgudroja grāmatu spiedi.

Man kā 40. un 50. gadu kultūras mantiniekam patika tādas runas. Galu galā arī Gūtenbergs varēja būt vecas folkdziesmas tēls. Bet 50.gadu kultūra nu jau bija kā vecs tiesnesis uz piemājas soliņa. Tai bija laiks pazust. Desmit gadus tā ar grūtībām bija noturējusies, taču tad ar blīkšķi nogāzās uz zemes. Bet lai – par manu reliģiju jau bija kļuvušas folkdziesmas. Folkmūzika stāvēja pāri parastajai kultūrai.

Pirms pārcēlos uz šo dzīvokli, tiku izbraukājis gandrīz pa visiem Grīnvičas nostūriem. Vietām paliku uz dienu vai divām, citur uz vairākām nedēļām. Daudz dzīvoju pie Van Ronka. Vestrijstrītā ar visiem pārtraukumiem droši vien biju mitis ilgāk kā jebkur citur. Man patika pie Reja un Hlojas. Es te jutos ērti. Rejs nāca no elitāras ģimenes, bija pat mācījies Kamdenas Militārajā akadēmijā Dienvidkarolīnā, ko pameta ar „patiesu un pilnīgu riebumu”. Viņu arī „ar prieku izmeta” no Veikforestas Teoloģijas skolas. Viņš bija daļēji iemācījies no galvas Bairona Donu Žuanu un skaisto Longfello poēmu Evandželīna. Viņš strādāja metālapstrādes fabrikā Bruklinā, bet pirms tam bija daudz mainījis darbus – strādājis arī Stūdbeikera vagonu rūpnīcā Sautbendā un galinājis dzīvniekus Omahas lopkautuvē. Reiz es pajautāju, kā viņam tur gāja. „Esi dzirdējis par Aušvicu?” Protams, biju, kurš gan par to nezināja? Tā bija viena no nacistu Eiropas koncentrācijas nometnēm Eiropā, un tās vadītājs, nacistu gestapo virsnieks Ādolfs Eihmans nesen Jeruzalemē bija stājies tiesas priekšā. Viņš pēc kara bija izbēdzis, taču ebreji viņu noķēra kādā Argentīnas autoostā. Par viņa tiesāšanu tolaik runāja daudz. Savai aizstāvībai Eihmans apgalvoja, ka ir tikai pildījis pavēles, bet prokuroriem nenācās grūti pierādīt, ka viņš savu darbu bija darījis ar mežonīgu degsmi un baudu. Tā nu Eihmans bija atzīts par vainīgu un tagad izšķīrās viņa liktenis. Daudzi sprieda, ka viņu vajadzētu pasaudzēt, varbūt pat sūtīt atpakaļ uz Argentīnu, bet tā būtu bijusi muļķība. Pat brīvībā viņš diez vai izdzīvotu ilgāk par stundu. Izraēla apgalvoja, ka tai ir tiesības rīkoties kā visu genocīdā bojāgājušo cilvēku mantiniecei un gribas izpildītājai. Šī tiesa visai pasaulei atgādināja, kādēļ tika izveidota Izraēlas valsts.