te

10:40 am: Vasara ir galā. Apmīļo sauli, kamēr nav par vēlu, viņa jau nav vainīga par pārlieku tveicīgajām dienām, slāpēm un karstuma dūrieniem. Mēs saucām, viņa tikai atsaucās. Viņa, viņa, kā gan citādi lai uzrunā - kā gan lai uzrunā mūsu sistēmas centru, mūsu pasaules pamatu? Un nu viņa dodas uz dienvidiem. Saskumusi, vārgt sākusi, ap pleciem lakatu apmetusi, lai. Apmīļo, kamēr nav par vēlu, kamēr vēl nav jāželo. Rīt jau var būt par vēlu.

Bet es šodien ar dzīvokļa gariem runāju. Neesi sveicis atbraucot, tak vismaz jāšķiras kā draugiem. Cik? - trīs nedēļas mēs sadzīvojām, glāstījām viens otru, turējām savās skavās augām naktīm, mīlējāmies, klusām ķīvējāmies, bet šķirties spējām tik uz brīžiem. Kā tur aiziet mierīgi, kā aizmirst par slēptajām cīņām un visbeidzot salīgto mieru un doties uz autobusu, kas nu ved uz Beļģiju - vai tā vispār ir īsta valsts? Beļģija - wtf?

Bet es atkal aizrunājos. Labāk parunājam par bērnību. Kādas grāmatas, kādas filmas, mūzika un rotaļlietas tevi pirms piecdivsimts gadiem sašķieba, atņēma mieru un maku un pameta pilnīgā šokā guļam grāvmalā? Pierakstīšu savā mūžības grāmatā, lai vēlāk zinātu, vai ielaist tur - jā, turpat.