Neesmu vainīgs. Stāvēju mežmalā, vēroju starp koku vainagiem klīstošos saulstarus, un pasaule vienkārši apstājās. Tā gadās. Bet es paliku viens ar bezgalīgo Tukšumu sevī.
"Labdien, Tukšuma kungs," es teicu, pārvarējis sākotnējo apmulsumu.
"Labrīt," tas atbildēja.
"Kā Jums iet?" noprasīju. Ja reiz mums kopā jāpavada mūžība, labāk būt pieklājīgam.
"Labi, paldies. Kā tev? Ko domā tagad darīt?”
„Nezinu.” Es patiešām nezināju. Šāda iespēja nekad nebija ienākusi prātā. „Varbūt Laiks atgriezīsies," neveikli ieminējos, kaut pats tam īsti neticēju.
Tukšums neapmierināti nošņācās: „Varbūt labāk sāc ar sevi?”
Patiešām – kāpēc gan ne, nodomāju. „Laba doma,” atbildēju, paklanījos Tukšumam un iekāpu sevī.
Laiks bija beidzies.
Tags: pasaka
Comments
|
Tā vien šķiet, ka viņš zina visu par pasauli un visu pasaulē. Man teica, ka par pasauli var uzzināt paceļoties virs tās vai arī iegrimstot dziļi tās iekšienē. Bet vislabāk - šīs abas lietas reizē. No ārienes viņš ir kā ceļotājs plašumā. Vai arī dziļumā? Vai to skaidri varētu redzēt tikai no iekšienes?
(Reply to this) (Thread)
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man gan šķiet, ka par pasauli visvairāk zina tie, kas par to neliekas ne zinis. Pētot iekšieni vai ārieni, zūd kopskats, un to nākas līmēt kopā no iespaidu un zināšanu druskām. Taču vienmēr kāda būs pazudusi.
(Reply to this) (Parent)