te

peacemaker @ 12:29 am: Laiks ir beidzies.

Neesmu vainīgs. Stāvēju mežmalā, vēroju starp koku vainagiem klīstošos saulstarus, un pasaule vienkārši apstājās. Tā gadās. Bet es paliku viens ar bezgalīgo Tukšumu sevī.

"Labdien, Tukšuma kungs," es teicu, pārvarējis sākotnējo apmulsumu.

"Labrīt," tas atbildēja.

"Kā Jums iet?" noprasīju. Ja reiz mums kopā jāpavada mūžība, labāk būt pieklājīgam.

"Labi, paldies. Kā tev? Ko domā tagad darīt?”

„Nezinu.” Es patiešām nezināju. Šāda iespēja nekad nebija ienākusi prātā. „Varbūt Laiks atgriezīsies," neveikli ieminējos, kaut pats tam īsti neticēju.

Tukšums neapmierināti nošņācās: „Varbūt labāk sāc ar sevi?”

Patiešām – kāpēc gan ne, nodomāju. „Laba doma,” atbildēju, paklanījos Tukšumam un iekāpu sevī.


Laiks bija beidzies.