te

Nu jau ir pagājuši, šķiet, četri gadi, kopš beidzu rakstīt kā idiots un pirmo reizi uzdevu sev jautājumu, vai pats ticu tam, ko daru. Tas notika Zviedrijā - līdz šim manā vienīgajā braucienā uz ne-PSRS valsti. Tur arī manā īpašumā nokļuva oranžā jaka un CD ar krišnaītu skandētām mantrām, ko uzdāvināju brālim... kaut kādā sakarā. Kad sēdēju āra kafejnīcā kanāla malā un klausījos Rolling Phones (nopietni, tāds bija grupas nosaukums) izpildītos Smokie gabalus, zobā iestrēga niecīgs rieksta gabals. Tobrīd visa apkārtne, tās vietas aromāts un skaņas saplūda vienotā, sirreālā mikslī, kura centrā biju es, cenzdamies ar mēli izdabūt no zoba spraugas rieksta gabalu. Un es apjautu, ka man ir pie vienas vietas visi pasaules kari un slepkavības, visi centieni pēc miera un pārticības. Jo zobā bija iesprūdis rieksts. Vēlāk ideja kļuva par pamatu manam pirmajam ne-freak-sci-fi gabalam. Pirmajam, kurš tika publiski nodēvēts par ģeniālu (par šī vārda nodeldētību vēl runāšu... kādu citu dienu), pirmajam, kas mani pievērsa Bredberija "romantiski filozofiskās fantastikas" skolai.

Patiešām patika. Dažas dienas pēc tā nodošanas skolai kā domrakstu par tēmu "Ko es darīju vasarā" (patiesībā gan nosaukums bija nedaudz krutāks, bet būtība tā pati), izdomāju, ka tagad esmu zirgā un varēšu rakstīt ik nedēļas pa superīgam gabalam. Uzvārīju tēju, sataisīju pāris maizītes un piesēdos pie klaviatūras, gatavs drukāt lappusi pēc lappuses. Bet izrādījās, ka nespēju. Vairs nespēju rakstīt bez jebkādas sākotnējās idejas attīstības, bez vairāk vai mazāk konkrēta plāna, kā tas viss izskatīsies. Ja iepriekš visus sižetus un tēlus biju uz vietas izzīdis no pirksta (pusstundas laikā no nekā tapušais gabals par līmes rūpnīcas zvanu, kuru dzirdot, malkas cirtējs sajuka prātā un sevi sakropļoja ir mans šīs kustības augstākais punkts... tiesa, tas, ka neilgi pirms tam biju lasījis "Oza zemes burvi" ir jūtams), tad tagad tas vairs negāja cauri. Bet es to novēlu uz iedvesmas trūkumu un rakstīšanas vietā spēlēju HoMM III, Civilization III un Championship Manager 3, gaidot maģisko brīdi, kad sajutīšu Dieva elpu, kas cilātu pildspalvu manas rokas vietā.

Guess what. Tā nenotika.

Un tomēr nākamos divus gadus turpināju gaidīt iedvesmas brīžus, kuros rakstīt. Jā, brīžiem man uznāca kaut kas līdzīgs, un es uzķēpāju pāris rindiņas un likos gulēt, bezgala apmierināts ar savu "ģenialitāti". Kuras, protams, nebija. Tagad, aplūkojot savus tajā laikā rakstītos stāstus, kļūst acīmredzams, ka labākais tapa brīžos, kad steidzami vajadzēja kaut ko uzcept. Tad es apsēdos un uzrakstīju, jo nebija laika gaidīt "iedvesmu". Zenīts tika sasniegts, kad (tobrīd jau bijušais) klasesbiedrs pateica man par Jauno rakstnieku semināru (iļi kak on tam nazivajetsja). Joks slēpās tur, ka pateikts tika visai vēlu, un man bija divas nedēļas, lai uzdrukātu 25 000 zīmes - pie tam nekad agrāk nebiju rakstījis neko pat 1/4 no tāda apjoma. Un man nebija nevienas atbilstošas sci-fi tēmas. So, uzraku vecu ideju, kurai biju uzrakstījis kādas 5 pirmās rindiņas un atlicis uz laiku, kad spēšu to izspiest visu no tās potenciāla. Tā kā tolaik visu vispirms rakstīju ar pildspalvu uz papīra lapām (un vēl tagad ar ārpusdarba stuff'u daru tāpat), tas ik dienas prasīja diezgan lielu darbu - pie tam laikā, kad tuvojās sesija. Anyway, uzcepu un nosūtīju. Pārējais principā ir vēsture, jo ar to gabalu atzinos mīlestībā Kafkam un izrāvos no sci-fi.

Pričom te iedvesma? A vot pri tom, ka es neticu tādai. Precīzāk, ticu, ka ir brīži, kad uznāk pastiprināta vēlme rakstīt, un to ir iespējams darīt bezgala viegli un bez piepūles. Bet neticu, ka šādos brīžos uzrakstītais ir patiešām labāks kā piespiedu kārtā tapušais. Kādā intervijā lasīju obscure rakstnieka (-ces) teikto, ka viņš (-a) nav tik iedomīgs (-a), lai sevi uzskatītu par Dieva sekretāru. Āmen tam. Arī es neticu, ka vārdus un teikumus man piegādā pārdabiski spēki ("iedvesma"). Es ticu, ka tam ir zinātnisks pamats. Noteikts miesas un gara stāvoklis. Noteikts "rituāls", kas palīdz prātu sagatavot rakstīšanai. Noteikta mūzika, kas neuzkrītoši skan fonā, bet tomēr ir pietiekami saturīga, lai vajadzīgajā brīdī pasviestu vienu vārdu vai frāzi, kas aizsāktu asociatīvo ķēdi. Tāpēc arī esmu tik ļoti iemīļojis dream pop, space rock un atsevišķus folkmūziķus. Beigu beigās jāpiekrīt nesen lasītajā Bredberija Zen in the Art of Writing teiktajā, ka ir absolūtas muļķības ticēt, ka, ik dienas uzrakstot pa dažiem teikumiem vai vienai rindkopai, tu vari kļūt par Kafku vai Markesu. Pastāvīgs darbs ar tekstu - lasīšana, rakstīšana, labošana u.t.t. Tas ir ceļš.

Vismaz tā man šķiet pagaidām. Bet, no otras puses, ko gan es varu zināt. Man ir tikai bez nedēļas 20 gadu un nopietni rakstīšanai esmu pieķēries labi, ja gadu. Pie tam tagad jau pāris nedēļas neesmu uzrakstījis gandrīz neko pie literatūras pieskaitāmu. Cenšos sevi mierināt, ka pie tā ir vainojama sesija un hvz kas vēl, bet patiesībā tā pamatā ir kaut kas dziļāks. Iespējams, tā ir sava veida "zvaigžņu slimība" (atskatoties uz gada laikā sasniegto, ir grūti noticēt tam visam). Iespējams, vienkārši pietrūkst kāda, kurš teiktu, ka (un kāpēc) tas, ko (un kā) daru sux. Un kam es ticētu. Jo tie, kam varu uzticēties, saka, ka tas pwns. Bet, ka tas sux, saka tie, kuru viedoklis man pie kājas - iespējams, tieši tāpēc. Un tā jau būtu krietni lielāka problēma.

===================================

Neizteiktie vārdi

Man patiešām žēl, ka tev pagājušonedēļ nomira vectēvs, man žēl, ka tavi vārdi ir zaudējuši aizrautību, bet acis – bērnības mirdzumu. Man žēl, ka tu vēl nevari ieiet tuvējā lielveikalā un iegādāties visu, ko vien iekāro, man žēl, ka ir salūzis tavs kompaktdisku atskaņotājs un kaķis, ieēdis saindētu žurku, guļ istabas stūrī un nepārtraukti vemj. Man paliek žēl, uzlūkojot tavas acis, kas vēl vakar piemiedzās smieklu lēkmē, tagad tikko manāmi trīs, tev cenšoties apvaldīt tur uzradušās asaras. Un šī sajūta saglabājas arī, kad aizgriežos un ielūkojos grāmatā: vārdi izplūst un burti mainās vietām, līdz vairs nespēju atšķirt, kur beidzas viens teikums un sākas nākamais.

Es vēlos, kaut spētu uztvert daļu bēdu un izciest tās tavā vietā. Bet es to nespēju un tāpēc palieku savā vietā, izlikdamies tevi neredzam, jo tad man nāktos kaut ko sacīt, taču vārdus es esmu tik bieži kaisījis vējā, ka tagad labāk klusēju. Man bail, ka līdzjūtība varētu izlītu no sirds un nogāzties uz aukstās grīdas līdzās izstāstītiem sapņiem, izskanējušiem smiekliem un izkliegtiem lāstiem.

====================================

Daļēji garlaicības, daļēji patiešām uzplaiksnījušas empātijas dēļ radīts gabals, kuru "aizšķīla" nedēļas pirms rakstīšanas dzirdētā Bītlu/Harisona gabala Not Guily rindiņa I'm really sorry for your ageing head. Tīši "stūraina" valoda, tīšs sajūtu uzlējiens uz papīra.