te

11:52 pm: Vārda spēku pirmo reizi tā pa īstam sapratu, šķiet, 8 gadu vecumā, kad skolā vajadzēja iemācīties paša izvēlētu dzejoli. Tolaik man patika Veronika Strēlerte, un es paņēmu kādu viņas dzejoli par vecvecākiem, kas šķita vieglāk iegaumējams. Iemācījos bez grūtībām un deklamēt klases priekšā devos ar drošu sirdi.

Jau pēc pirmajām pāris rindiņām pēkšņi man prātā ietriecās vārdu saturs, un es izplūdu asarās. Vēl vienu rindiņu noskaitīju rīstīdamies, bet pēc tam vairs nespēju turpināt. Tāpēc, brītiņu atguvies, atsāku no gala. Tajā pašā vietā tāda pati reakcija. Pats par to biju izbrīnīts visvairāk, jo - kamōn, tas taču tikai dzejolis un tobrīd biju "zēni neraud" fāzē. Un mēģināju trešo reizi. Šoreiz skolotāja manas asaras vairs nevarēja izturēt un palūdza apsēsties.