te

01:56 am: Manuprāt, ir noorganizēta kaut kāda globāla sazvērestība visus interesantos notikumus sarīkot piektdienu vakaros vai sestdienās. Ko man tagad rakstīt uz pirmdienu, bļe? PIRMS DIVĀM DIENĀM PAR ATKĀPŠANOS PAZIŅOJA DIENVIDĀFRIKAS PREZIDENTS? SESTDIEN TERORISTI UZSPRIDZINĀJA VIESNĪCU PAKISTĀNĀ? Pērciet mūsu avīzi, lai uzzinātu, kas tālā zemē notika pirms dažām dienām!

Turklāt, ja esmu šajos gados kaut ko iemācījies, ārzemju ziņām vairāk kā citām visu izšķir virsraksti. Pārējo lasa vēstniecību darbinieki un džeki, kuri vakaros risina krustvārdu mīklas un skatās Miljonāru ar blakus noliktu papīra lapu, kurā atzīmē, par cik jautājumiem viņi atbildējuši vairāk kā konkursanti. Un rakstus lasa tikai tāpēc, lai atrastu tajos kļūdas, jo attiecīgo ziņu viņi jau izlasījuši BBC, CNN, The Times, The Washington Post, NewsRu, Delfos UN Apollo. Tiesa, varu saderēt, ka līdzīgas sūdzības par darītā bezjēdzību gatavi izteikt arī visi kolēģi, jo, godīgi sakot, neatceros, kad avīzē būtu lasījis ko citu bez ārzemju, sporta vai mūzikas ziņām. Un neba nu žurnālistiskās meistarības dēļ.

Par laimi, man joprojām sasodīti patīk rakstīt. Ja izdevies elegants līds un kāda gluda pāreja, izjūtu teju fizisku baudu. Par labskanīgiem teikumiem un daiļrunīgām frāzēm labāk vispār neko nebildīšu. Tāpēc darītais šķiet jēgpilns un lielākoties uz redakciju eju ar prieku. Nevaru iedomāties, kā noturētos darbā, kur nebūtu jāraksta.