te

Centieni alegorijās runāt par lietām, kurās autors ne sūda nejēdz, vai arī, ja jēdz, tad ļoti virspusēji.
Frenka Herberta centieni tēlot politikas guru iekš "Dune" ir skumjākais piemērs.

(Reply to this) (Thread)

"Centieni alegorijās runāt par lietām, kurās autors ne sūda nejēdz, vai arī, ja jēdz, tad ļoti virspusēji."
C'mon, šādas problēmas nav simptomātiskas sci-fi žanram, bet pilnīgi jebkādai parādībai literatūrā.

Pašu kaitina tas pats, ko in a way pieminēja Peacemakers, ka autors tā vietā, lai radītu distancētu, pilnīgi savādāku, vai arī gluži otrādi pietuvinātu un godīgi līdzīgu pasaules ainu, neveikli šaudās pa vidu. Ambiciozitāte konfliktē ar spējām.

Es tādā ziņā nespēju izlasīt kaut kā tur grāmatu "Seeker", kurā arī darbība norit tik tālā nākotnē, tik savādākā pasaulē, kurā autors ar katru rindiņu cenšas pastāstīt, cik ļoti "uķi, puķi, šī ir tālā brīnumainā nākotne, kurā NEKAS nav tā, kā bija kaut kādā tur 20. gadsimtā uz kaut kādas tur planētas Zeme, uhuhū!" Taču pati pasaule ir totāli tieši tāda, kāda tā bija 20. gadsimtā uz planētas Zeme, jo autoram nav kapacitātes uz kaut ko pavisam distancētu (kam iespējams arī nebūtu jēga).

Rezultātā nereti veidojas iespaids, ka mums kā TEH stuff'u pasniedz to, kā 50. gadsimtā viss ir tāpat, tikai cilvēki nēsā folija apenes un azbesta platmales un sauc kafijas automātu par kafijatronu. Ja tas ir ironiski, tad,protams, kruta. Bet bieži vien nav, un tas kretinē.

Tāpēc es biežāk dodu priekšroku tādiem nosacītībās balstītiem sci-fi gabaliem kā Lema kiberpasakas vai Iljona klusā stāstiņi.

(Reply to this) (Parent)