:
Viņi dejoja vienu vasaru - kā dziesmā, aha. Reizēm viens otram blakus, ar rokām uz pleciem un gurniem, bet biežāk abpus kalniem, trīstūkstoš kilometru attālumā. Tomēr kustības kā bija, tā palika saskaņotas. Dažreiz viņi baidījās pienākt pat pussoli, citreiz pēdas saplūda kopā tā, ka kļuva neizšķiramas. Tas neko neietekmēja, neko nemainīja. Kā nu viņi mācēja, tā arī blieza. Punktus par stilu vienalga deva viņi paši.
Tagad es sēžu un skatos toreiz videokasetē ierakstīto deju nez kur nospertā maģī. Nogurstu no tādas blenšanas. Gribētu teikt - tas tāpēc, ka savulaik pats tā pārdejoju jēgu, bet, nu, tas pārāk bieži bija ar savu ēnu vai spoguļattēlu, lai skaitītos pēc pilnas programmas. Un kas par to, ka citās dejās arī es biju pārvērsts ēnā, kas stūrainām kustībām slīdēja pār sienu. Summu tas nemaina.
Tomēr, attinot atpakaļ, katrreiz izskatās citādi. Izskatās visādi. Tāpēc arī skatos, tāpēc šim stāstam nav beigu
( vēl viens )
Tagad es sēžu un skatos toreiz videokasetē ierakstīto deju nez kur nospertā maģī. Nogurstu no tādas blenšanas. Gribētu teikt - tas tāpēc, ka savulaik pats tā pārdejoju jēgu, bet, nu, tas pārāk bieži bija ar savu ēnu vai spoguļattēlu, lai skaitītos pēc pilnas programmas. Un kas par to, ka citās dejās arī es biju pārvērsts ēnā, kas stūrainām kustībām slīdēja pār sienu. Summu tas nemaina.
Tomēr, attinot atpakaļ, katrreiz izskatās citādi. Izskatās visādi. Tāpēc arī skatos, tāpēc šim stāstam nav beigu
( vēl viens )