: Izslēdzošās metaforas
Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu - un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis - tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā.
Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda "debesis" vietā tiktu lietots "Imira galvaskauss", bet "vilku" aizstātu "Gunna zirgs". Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.
Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu - un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis - tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā.
Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda "debesis" vietā tiktu lietots "Imira galvaskauss", bet "vilku" aizstātu "Gunna zirgs". Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.
: hipstertops
Tā kā nupatās jau visi piekrīt, ka pašreizējā Latvijas himna ir morālistiski un emocionālsosiski novecojusi, te ir mani piedāvājumi jaunajai.
Tā kā nupatās jau visi piekrīt, ka pašreizējā Latvijas himna ir morālistiski un emocionālsosiski novecojusi, te ir mani piedāvājumi jaunajai.
- "Melnā pantera" popularizētu amatprasmes un demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, vienlaikus atjaunojot senču godāšanas kultūru. Alternatīva: "Uz mežu, uz mežu, uz mežu malku zāģēt"
- Lai pastiprinātu "Dievs svētī Latviju" diemžēl tikai zemtekstā jaušamo ksenof, tfu, patriotismu, himnu varētu būt vērts nomainīt uz "Mēs sitīsim tos utainos". Armija uzplauks un arī ārvalstis droši vien novērtēs mūsu drosmi un cēlo stāju. Alternatīva: "Abrene ir mūsu!!!"
- Tautas morāles uzlabošanai un dzīves atvieglošanai derētu "Meitene zeltene", kas patīk visiem, turklāt ir viegli izbaurojama pat maksimālā reibumā. Papildbonuss: geji un heteroseksuālas meitenes sapratīs, kas te ir galvenais. Alternatīva: "Es neesmu Džeina Fonda"
- No biznesa viedokļa labākais variants būtu katru gadu mainīt himnu uz Eirovīzijas atlases uzvarētājdziesmu. Konkursu varētu organizēt sešās kārtās, mediji & reklāmisti plauktu kā jaunas rozītes, un konkursam pievērstos kruti komponisti, palielinot uzvaras iespējas finālā. Papildus palielinātos jauniešu sabiedriskā aktivitāte, un būtu iespēja pavērot ārzemnieku pārsteigumu, dzirdot Aišas hitu oficiālās ceremonijās. Alternatīva: mana &
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
chemist_dk ierakstītā dziesma, kuru vienreiz nospēlēja SWH. - Tūrisma uzlabošanai labākā dziesma tomēr būtu "Varam sintezēt visu bez riska". Himnai vēlamā retro pieskaņa, simpātisks mesidžs un smuki izpildītāji. Manuprāt, ideāli. B-side: Duets Sandra - "Vēnā neduriet"