: Keita Foksa – Watching the English
Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.
Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.
PM ieliek B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.
Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.
PM ieliek B
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic