:
Bet es tikmēr gatavoju savu gabalu LFFB konkursam. Izkārtojušās trīs lielākoties brīvas dienas, tad nu tās jāizmanto uz pilnu klapi. Patīk rakstīt vairākas stundas dienā, kaut tas makteni iztukšo. Un joprojām neesmu pārliecināts, kāda īsti pieeja man/maniem stāstiem ir piemērotākā. No vienas puses, sanāk organiskāk un dzīvāk, no otras - nav laika šaubām un attīstībai. Ne visu var izplānot iepriekš, un no pirmā drafta sākuma laikiem gabals tik daudz ir audzis lielā mērā tieši šaubu un daudzo pārrāvumu dēļ (ikdienā sanāk rakstīt stundiņu no rītiem pirms visiem pārējiem darbiem - tad dienas laikā ik pa brīdim pārdomājot turpinājumu un visu, visu).
Bet pēdējo versiju pirms smalkās slīpēšanas gan man labāk patīk rakstīt maksimāli īsā laikā iepriekšminēto iemeslu dēļ. Ja pirmās ir lēnām un sāpīgi izveidotas, tad pēdējai jābūt visu atziņu un secinājumu saspiešanai vienā spēcīgā bumbā. Pat Bībelē galu galā CilvēkDievs dvašu iepūš beigās.
Kā reiz pirms dažām dienām palasījos interviju ar Džeimsu Tērberu, kurš rakstot bez iepriekšējas izplānošanas. Sou, viņam nākas visu stāstu pārrakstīt no nulles piecpadsmit reizes. "Well, my wife took a look at the first version of something I was doing not long ago and said, God damn it, Thurber, that's high-school stuff. I have to tell her to wait until the seventh draft, it'll work out all right."
Tā ir izšķiršanās starp izplānotu un lēnu rakstīšanu un daudzkārtēju (pilnīgu) pārrakstīšanu - trīsnedēļu meistardarbi labākajā gadījumā ir vienreiz dzīvē pēc tūkstošiem sūdu rakstīšanā pavadītām stundām. Ja gala kvalitāte ir svarīga, uz tādu gļuku nevar paļauties - neesmu lasījis sev tīkama rakstnieka interviju, kurš izmetamā uzrakstītā materiāla proporciju lēstu zem 70% - un pat tas neglābj no viduvējiem darbiem. Vai nu iekšējais bullšita detektors nogļuko, vai arī padodies vēlmei redzēt sarakstītajā tikai labo. Abas lietas ir nāvējošas, un man iznīcinājušas ne vienu vien gabalu. Imo, tie arī ir vieni no galvenajiem klupšanas akmeņiem - ne tikai rakstītājiem.
Bet pēdējo versiju pirms smalkās slīpēšanas gan man labāk patīk rakstīt maksimāli īsā laikā iepriekšminēto iemeslu dēļ. Ja pirmās ir lēnām un sāpīgi izveidotas, tad pēdējai jābūt visu atziņu un secinājumu saspiešanai vienā spēcīgā bumbā. Pat Bībelē galu galā CilvēkDievs dvašu iepūš beigās.
Kā reiz pirms dažām dienām palasījos interviju ar Džeimsu Tērberu, kurš rakstot bez iepriekšējas izplānošanas. Sou, viņam nākas visu stāstu pārrakstīt no nulles piecpadsmit reizes. "Well, my wife took a look at the first version of something I was doing not long ago and said, God damn it, Thurber, that's high-school stuff. I have to tell her to wait until the seventh draft, it'll work out all right."
Tā ir izšķiršanās starp izplānotu un lēnu rakstīšanu un daudzkārtēju (pilnīgu) pārrakstīšanu - trīsnedēļu meistardarbi labākajā gadījumā ir vienreiz dzīvē pēc tūkstošiem sūdu rakstīšanā pavadītām stundām. Ja gala kvalitāte ir svarīga, uz tādu gļuku nevar paļauties - neesmu lasījis sev tīkama rakstnieka interviju, kurš izmetamā uzrakstītā materiāla proporciju lēstu zem 70% - un pat tas neglābj no viduvējiem darbiem. Vai nu iekšējais bullšita detektors nogļuko, vai arī padodies vēlmei redzēt sarakstītajā tikai labo. Abas lietas ir nāvējošas, un man iznīcinājušas ne vienu vien gabalu. Imo, tie arī ir vieni no galvenajiem klupšanas akmeņiem - ne tikai rakstītājiem.