: Džeimss Gīrijs - I is an Other. The Secret Life of Metaphor and How It Shapes the Way We See the Wor
(Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā.
Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other")
PM liek B
( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
(Populār)zinātnisko grāmatu apakšvirsraksti nenoliedzami atvieglo divu rindkopu aprakstu veidošanu. Jo, jā, grāmata ir par metaforu apslēpto dzīvi vēsturē/valodā/galvā un ietekmi uz pasauli & cilvēkiem. Tas aprakstīts mūsdienās parastajā neiroloģijas, etimoloģijas, evolucionārās psiholoģijas un vispārējas loģijas mērcē, mazliet haotiski pievēršoties te metaforiskās domāšanas attīstībai bērnos, te metaforai kā līdzeklim sociālo konstrukciju veidošanā, te metaforām dzejā (virsraksts galu galā ir atsauce uz Rembo), te izplatītākajiem metaforu veidiem, te vēl desmit citām lietām. Tas sagādā gan neretu atkārtošanos, gan (šķietamas?) pretrunas: piemēram, autors aizstāv domu par cilvēku protovalodas pilnīgu metaforiskumu, taču citā nodaļā raksta, ka bērniem metaforu lietošanas/saprašanas spējas attīstas palēnām. Tas ir kā slavēt jājamzirgu, kamēr tas tevi cītīgi bradā.
Ja tēma interesē, daudzas lietas jau iepriekš būs lasītas citur. Katrai metaforu šķautnei ir pārdesmit lappusei, tāpēc iedziļināšanās ir visai nosacīta. Tāpēc arī interesantākās izrādījās nevis teorētiski tuvākās nodaļas par metaforu darbošanās veidu un izplatību ikdienā, kur neko diži jaunu neatradu, bet gan "metaforas vēsturē" un to iekšejās loģikas analīze. Arī nemitīgie sānsoļi atsevišķu vārdu etimoloģijā, lai (šķietami?) pierādītu, ka tie visi ir mirušas metaforas, izvēršas tīri interesanti, kaut beigu daļā sāk krist uz nerviem - tāpat kā autora visnotaļ angliskā tieksme nepalaist garām nevienu iespēju iestūķēt tekstā kādu vārdu spēli vai ironiski klišejisku metaforu. Tomēr lielākoties grāmata ir interesanta un "poznavateļnaja", un to ir vērts turēt rokas stiepiena attālumā, lai, nogurstot no rakstīšanas, laiku pa laikam iemestu aci. (btw, metaforas šeit ir lietotas vārda plašākajā nozīmē: jebkāds nozīmes pārnesums. I = Other")
PM liek B
( grāmatu jau pazaudēju, tāpēc divas rindkopas no autora bloga, kas ir gandrīz identiskas vienai grāmatas lappusei )
Tags: atz_b, divās rindkopās, nonfic
: Jānis Ezeriņš - Noveļu izlase
Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot "neatkarīgās" Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, - kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.
Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, "Iegātnīša". Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē... nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt "Iegātnīša" ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) - un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita "Cilvēks mārkā" gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.
PM pietiek ar C
( Pirmās divas rindkopas no 'Iegātnīšas' )
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija
Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot "neatkarīgās" Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, - kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.
Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, "Iegātnīša". Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē... nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt "Iegātnīša" ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) - un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita "Cilvēks mārkā" gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.
PM pietiek ar C
( Pirmās divas rindkopas no 'Iegātnīšas' )
Tags: atz_c, divās rindkopās, latvija