: Grāmata divās rindkopās 13
Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs.
Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā...
PM aprobežojas ar B
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs.
Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā...
PM aprobežojas ar B
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
:
Viena no galvenajām lietām, kas man krita uz nerviem Lāča "Cilvēkos maskās" bija daudzsološu simboliski lasāmu zīmju/ainu sataisīšana un to atstāšana grāvī. Tā, pati pirmā aina rāda Arni izsūcam indi no sakostās meitenes, kas kļūs par viņa nākamo mīlas objektu. It kā labs (kaut mazliet teatrāls) mājiens uz gaidāmo: uzzinot par viņu situācijām un konfliktiem, rodas gaidas, ka nu tik Arnis sūks sabiedrības atstāto indi no jaunās aktrises prāta un sirsniņas. Nekā. Ne simbols, ne tēma tālāk vienkārši netiek apspēlēta. Tur nav jābūt tiešai darbības atskaņai (tas būtu tikpat tizli kā nopietns ledus-medus dzejolī), bet lasītāja galvā iemestais virves gals tā arī tiek pamests. Tādas situācijas ir vēl vairākas, un tikai vienai ainai izmantots arī simboliskais līmenis (kad Arnis atved uz ezera pazudušo Zanzas vīru mājās) - bet arī tad stāsta turpinājumā nav nekādas atsauces uz iepriekš izmantoto simbolu, atņemot lasītājam iespēju veidot un stūrēt iekšējās prognozes par stāsta tālāko attīstību, pēc tam ieraugot, ka viss tomēr attīstās pavisam citādi un gūstot mini-orgasmu.
Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.
Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.