: Grāmata divās rindkopās 11
Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras "Zemdegas" un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens "piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija" lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi.
Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (...NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet - pārmežģīņots, bet vēl citviet - samasturbēts, vispār būtu lieliski.
PM neskauž B
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras "Zemdegas" un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens "piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija" lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi.
Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (...NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet - pārmežģīņots, bet vēl citviet - samasturbēts, vispār būtu lieliski.
PM neskauž B
( Pirmās divas rindkopas )
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija
: A. Čaks - Elza Baidekalne
(..)
Tālēs nebeidzamu vizmu
Redzu, laimes skauts:
Tas ir ceļš uz komunismu,
Kas mūs visus sauc.
Pāri viņa gaišiem oļiem
Baidekalne iet
Karstiem, apņēmīgiem soļiem,
Rokas darbā zied.
Viņa zin: no tā, ko dosim
Vairāk dzīvei mēs,
Tauta atzels pilna rosmes
Savās Padomēs.
Puteklis un auzas skara
Aizlido tāpat. -
Tas, ko Baidekalne dara.
Nezudīs nekad.
Desmit darba normu dienā
Baidekalne veic
Un, kad maiņa telpā ienāk,
Smaidot savu beidz.
VEFa vārti rītos salni,
Saule spuldzes šķin,
Lakotāju Baidekalni
Visi, visi zin.
(..)
Tālēs nebeidzamu vizmu
Redzu, laimes skauts:
Tas ir ceļš uz komunismu,
Kas mūs visus sauc.
Pāri viņa gaišiem oļiem
Baidekalne iet
Karstiem, apņēmīgiem soļiem,
Rokas darbā zied.
Viņa zin: no tā, ko dosim
Vairāk dzīvei mēs,
Tauta atzels pilna rosmes
Savās Padomēs.
Puteklis un auzas skara
Aizlido tāpat. -
Tas, ko Baidekalne dara.
Nezudīs nekad.
Desmit darba normu dienā
Baidekalne veic
Un, kad maiņa telpā ienāk,
Smaidot savu beidz.
VEFa vārti rītos salni,
Saule spuldzes šķin,
Lakotāju Baidekalni
Visi, visi zin.