:
Pēdējā diena laukos. Pastaigājos, rakstu, lasu, izklaidējos ar ģitāru un spēlēm. Būtībā viss tas pats, kas Rīgā, taču šeit tomēr labāk. Galvenokārt gan laikam tāpēc, ka nav jārūpējas par sadzīviskām lietām. Tomēr patīkami tā atpūsties.
Vakar aizstaigāju uz attālo mežu, cerībā atrast tur klusumu. Kaut līdz tuvākajai mājai bija puskilometrs, suņu rejas neapklusa arī tur. Vēl arī mežstrādnieku sasaukšanās, bet tā nez kāpēc šķiet patīkamāka par suņu strīdiem. Varēju ieiet dziļāk mežā, bet pustumsā to negribēju darīt.
Šodien aizgāju pāris kilometrus uz igauņu pusi (mums līdz robežai kādi 30km). Nogriezos pļavā, kur biju pamanījis strautiņa ločus. Pavēroju to pusstundu un griezos atpakaļ. Šķiet, ka šajā laikā iemācījos vairāk kā visos studiju gados. Protams, romantizēts pārspīlējums, bet tomēr. Daba ir labākā bībele.
Tagad tikai jāiemācās tāpat mācīties no pilsētas. Bet negribas - pārāk uzbāzīga, trokšņaina un bagāta. Grūti koncentrēties.
Un, jā, es labi atceros arī kūts tīrīšanu 25 grādu salā, celšanos sešos, lai vārītu cūkām putru, bezgalīgās stundas burkānu dobēs un daudz ko citu. Un tomēr.
Vakar aizstaigāju uz attālo mežu, cerībā atrast tur klusumu. Kaut līdz tuvākajai mājai bija puskilometrs, suņu rejas neapklusa arī tur. Vēl arī mežstrādnieku sasaukšanās, bet tā nez kāpēc šķiet patīkamāka par suņu strīdiem. Varēju ieiet dziļāk mežā, bet pustumsā to negribēju darīt.
Šodien aizgāju pāris kilometrus uz igauņu pusi (mums līdz robežai kādi 30km). Nogriezos pļavā, kur biju pamanījis strautiņa ločus. Pavēroju to pusstundu un griezos atpakaļ. Šķiet, ka šajā laikā iemācījos vairāk kā visos studiju gados. Protams, romantizēts pārspīlējums, bet tomēr. Daba ir labākā bībele.
Tagad tikai jāiemācās tāpat mācīties no pilsētas. Bet negribas - pārāk uzbāzīga, trokšņaina un bagāta. Grūti koncentrēties.
Un, jā, es labi atceros arī kūts tīrīšanu 25 grādu salā, celšanos sešos, lai vārītu cūkām putru, bezgalīgās stundas burkānu dobēs un daudz ko citu. Un tomēr.
:
Un, jā, ja runājam par pasakām (un vismaz es pēdējo stundu ar sevi par to vien runāju), viena no manām pēdējā laikā jaukākajām atmiņām ir saistīta ar Rodāri pasaku par vectētiņu, kurš neprata stāstīt pasakas. Lasīju to brāļadēlam, kurš tik pamatīgi iejutās lomā, ka mamma man palūdza lasīt 'kārtīgi'. Negribējās beigt, tāpēc drīz vien sākās pamatīga improvizācija.
Tagad gribu beidzot uzrakstīt hipijisko pasaku, kas toreiz viņam iepatikās - par puķēm, kas auga cietumā un sagrāva mūrus. Pagaidām meklēju īsto balsi un precīzāk iezīmēju sižetu, varoņus n stuff. Par laimi, laika man daudz - ja viņš pāraugs pasakas, varbūt derēs māsai vai brālim. Šito gribu rakstīt nesteidzīgi.
Bet vispār man jāaizveras. Uznācis muldamais.
Tagad gribu beidzot uzrakstīt hipijisko pasaku, kas toreiz viņam iepatikās - par puķēm, kas auga cietumā un sagrāva mūrus. Pagaidām meklēju īsto balsi un precīzāk iezīmēju sižetu, varoņus n stuff. Par laimi, laika man daudz - ja viņš pāraugs pasakas, varbūt derēs māsai vai brālim. Šito gribu rakstīt nesteidzīgi.
Bet vispār man jāaizveras. Uznācis muldamais.