Vakar aizstaigāju uz attālo mežu, cerībā atrast tur klusumu. Kaut līdz tuvākajai mājai bija puskilometrs, suņu rejas neapklusa arī tur. Vēl arī mežstrādnieku sasaukšanās, bet tā nez kāpēc šķiet patīkamāka par suņu strīdiem. Varēju ieiet dziļāk mežā, bet pustumsā to negribēju darīt.
Šodien aizgāju pāris kilometrus uz igauņu pusi (mums līdz robežai kādi 30km). Nogriezos pļavā, kur biju pamanījis strautiņa ločus. Pavēroju to pusstundu un griezos atpakaļ. Šķiet, ka šajā laikā iemācījos vairāk kā visos studiju gados. Protams, romantizēts pārspīlējums, bet tomēr. Daba ir labākā bībele.
Tagad tikai jāiemācās tāpat mācīties no pilsētas. Bet negribas - pārāk uzbāzīga, trokšņaina un bagāta. Grūti koncentrēties.
Un, jā, es labi atceros arī kūts tīrīšanu 25 grādu salā, celšanos sešos, lai vārītu cūkām putru, bezgalīgās stundas burkānu dobēs un daudz ko citu. Un tomēr.
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
njā, apskaužu cilvēkus, kuriem ir atmiņas no burkānu dobēm.
(Reply to this) (Thread)
|
nu nez, īsti jau nav, par ko - puņķi un asaras, asaras un puņķi, un draugi, kas pagalmā spēlē kvadrātus, kamēr tu sēdi tanīs nolādētajās dobēs.
(Reply to this) (Parent)
|
Nav vērts. Tev noteikti ir atmiņas, kādu nav man. Krāsu tām piedodam paši.
|
nu jā, jā, bet man liekas, ka es būtu labāks plsonis(he he), ja man būtu burkānodbju atmiņas.
|
Varam mainīties. Es tev burkānatmiņas, tu man - savējās. Aizdot, protams, jo atņemt jau nevar.
|
kaut kā nav ticamības momenta šim darijumam.
domāju, manu samaitātību sveši burkāni nemainīs...diemžēl.
domāju, manu samaitātību sveši burkāni nemainīs...diemžēl.
(Reply to this) (Parent)