: Daži vārdi par Milanu Kunderu kā rakstnieku
Rakstot par Milanu Kunderu, pie reizes izlasīju viņa "Atvadu valsi", jo "Nepanesamo esības vieglumu" biju mēģinājis lasīt tikai agros pusaudža gados, kad neko vairāk par sižetu nespēju uztvert, sou, viņa literāro pusi nepārnezināju. Lai gan ne tuvu ne ģeniāls darbs, tas, līdz ar dažām izlasītajām intervijām un esejām, deva zināmu pārskatu un radīja zināmas pārdomas par Kunderu kā rakstnieku un literatūru kopumā.
Pirmkārt, paldies Dievam, ka neesmu okupācijas paaudze un man par to bērnībā tikpat kā neko nestāstīja. Paldies Dievam, ka varu būt brīvs no tā sloga. Gan tīri fizisko/morālo ciešanu bagāžas, gan naida pret krieviem/latviešiem. Ikvienā Kunderas intervijā, ikvienā viņa raksta galā jaušama nespēja atbrīvoties no sāpēm un naida, kas saistītas ar komunisma gadiem. Tolstojs viņa izpratnē ir izcils par spīti savai tautībai un kalpo kā piemērs Kunderas "objektivitātei", bet politika bieži izrādās svarīgāka par pašu dzīvi. Principā nav svarīgi, vai viņam taisnība - galvenā problēma šeit tāda, ka radošā brīvība tiek sasodīti ierobežota, ja apziņu kā milzu lietusmākonis klāj naids vai kāda smaga, vēsturiska pieredze. Protams, pieredze ir obligāts gudrības priekšnosacījums, bet viņam tā neļauj pilnībā pievērsties nekam citam.
Otrkārt, Kundera ir tīrs pilsētas rakstnieks. Intelektuālā proletariāta poster child. Brno gan nav lielpilsēta, bet tomēr pilsēta. Un (maz)pilsētnieku stāstus es pagaidām vēl nevaru lasīt ar sirdi. Nesaista.
Treškārt, Kundera no tīri estētiskā viedokļa ir viduvējs. Taču viņš ir sasodīti gudrs un ne tikai apzinās savu spēju griestus, bet arī spēj zem tiem sakraut tik daudz stuffa, kā visādi Sartri un Kamī var iet atpūsties. Turklāt tas viss ir tik organiski, ka viņu var mierīgi lasīt gandrīz visos iespējamajos līmeņos. Ir kaut kas gan Baha un Koelju pielūdzējiem, gan Bukovskiešiem un Velbekistiem, gan tiem, kas saprotoši māj ar galvu, lasot Ketzē un Rotu. Patiesībā Rots/Makjuans ir Kunderam tuvākie rakstnieki no pēdējā laikā lasītajiem autoriem. (Maz)pilsētnieku psiholoģijas aprakstnieki, kas varētu būt interesantāki tieši psihologiem/sociologiem kā literatūras cienītājiem. Tomēr Kundera ir interesantāks par viņiem, jo saturs apvienojas organiskāk kā Makjuanam un viņš nav tik ļoti koncentrējies uz iekšējo pasauli kā Rots.
Vēlreiz gan jāuzsver, ka secinājumi ir balstīti uz vienu grāmatu un dažām intervijām un esejām. Gandrīz visu pieminēto rakstnieku gadījumā.
Rakstot par Milanu Kunderu, pie reizes izlasīju viņa "Atvadu valsi", jo "Nepanesamo esības vieglumu" biju mēģinājis lasīt tikai agros pusaudža gados, kad neko vairāk par sižetu nespēju uztvert, sou, viņa literāro pusi nepārnezināju. Lai gan ne tuvu ne ģeniāls darbs, tas, līdz ar dažām izlasītajām intervijām un esejām, deva zināmu pārskatu un radīja zināmas pārdomas par Kunderu kā rakstnieku un literatūru kopumā.
Pirmkārt, paldies Dievam, ka neesmu okupācijas paaudze un man par to bērnībā tikpat kā neko nestāstīja. Paldies Dievam, ka varu būt brīvs no tā sloga. Gan tīri fizisko/morālo ciešanu bagāžas, gan naida pret krieviem/latviešiem. Ikvienā Kunderas intervijā, ikvienā viņa raksta galā jaušama nespēja atbrīvoties no sāpēm un naida, kas saistītas ar komunisma gadiem. Tolstojs viņa izpratnē ir izcils par spīti savai tautībai un kalpo kā piemērs Kunderas "objektivitātei", bet politika bieži izrādās svarīgāka par pašu dzīvi. Principā nav svarīgi, vai viņam taisnība - galvenā problēma šeit tāda, ka radošā brīvība tiek sasodīti ierobežota, ja apziņu kā milzu lietusmākonis klāj naids vai kāda smaga, vēsturiska pieredze. Protams, pieredze ir obligāts gudrības priekšnosacījums, bet viņam tā neļauj pilnībā pievērsties nekam citam.
Otrkārt, Kundera ir tīrs pilsētas rakstnieks. Intelektuālā proletariāta poster child. Brno gan nav lielpilsēta, bet tomēr pilsēta. Un (maz)pilsētnieku stāstus es pagaidām vēl nevaru lasīt ar sirdi. Nesaista.
Treškārt, Kundera no tīri estētiskā viedokļa ir viduvējs. Taču viņš ir sasodīti gudrs un ne tikai apzinās savu spēju griestus, bet arī spēj zem tiem sakraut tik daudz stuffa, kā visādi Sartri un Kamī var iet atpūsties. Turklāt tas viss ir tik organiski, ka viņu var mierīgi lasīt gandrīz visos iespējamajos līmeņos. Ir kaut kas gan Baha un Koelju pielūdzējiem, gan Bukovskiešiem un Velbekistiem, gan tiem, kas saprotoši māj ar galvu, lasot Ketzē un Rotu. Patiesībā Rots/Makjuans ir Kunderam tuvākie rakstnieki no pēdējā laikā lasītajiem autoriem. (Maz)pilsētnieku psiholoģijas aprakstnieki, kas varētu būt interesantāki tieši psihologiem/sociologiem kā literatūras cienītājiem. Tomēr Kundera ir interesantāks par viņiem, jo saturs apvienojas organiskāk kā Makjuanam un viņš nav tik ļoti koncentrējies uz iekšējo pasauli kā Rots.
Vēlreiz gan jāuzsver, ka secinājumi ir balstīti uz vienu grāmatu un dažām intervijām un esejām. Gandrīz visu pieminēto rakstnieku gadījumā.
:
Un Mumij Troļļ jaunais albums rox. Stabils 4/5, varbūt pat vairāk. Labāks par 90% mūsdienu roka. Lipīgas melodijas ar nelieliem eksperimentiem un krutiem tekstiem. Turklāt Lugatenko vokāls beidzot ir ieguvis briedumu.
Current Music: Мумий Тролль - Музыкант
: Literārā pauze
Pēdējās nedēļās brīvo laiku veltu Solžeņicina miniatūru tulkošanai. Nezinu, vai tās latviski ir iznākušas, bet tas patiesībā mani arī neinteresē. Strādāju no visas sirds un pulēju līdz neesmu pilnībā apmierināts. Pašlaik darbs pie manā grāmatā lasāmajām agrīnā posma (1958.-1963.gadā sarakstītajām) "mazulītēm" pabeigts par 80%. Pagaidām viens no tiem.
( Segdenas ezers )
Pēdējās nedēļās brīvo laiku veltu Solžeņicina miniatūru tulkošanai. Nezinu, vai tās latviski ir iznākušas, bet tas patiesībā mani arī neinteresē. Strādāju no visas sirds un pulēju līdz neesmu pilnībā apmierināts. Pašlaik darbs pie manā grāmatā lasāmajām agrīnā posma (1958.-1963.gadā sarakstītajām) "mazulītēm" pabeigts par 80%. Pagaidām viens no tiem.
( Segdenas ezers )