Pēdējās nedēļās brīvo laiku veltu Solžeņicina miniatūru tulkošanai. Nezinu, vai tās latviski ir iznākušas, bet tas patiesībā mani arī neinteresē. Strādāju no visas sirds un pulēju līdz neesmu pilnībā apmierināts. Pašlaik darbs pie manā grāmatā lasāmajām agrīnā posma (1958.-1963.gadā sarakstītajām) "mazulītēm" pabeigts par 80%. Pagaidām viens no tiem.
Par šo ezeru neviens neraksta un skaļi nerunā. Visi ceļi uz to ir slēgti kā uz burvju pili, un visur piekārta aizlieguma zīme - vienkārša, taisna svītriņa. Cilvēks tu vai zvērs - ja redzi šo svītriņu, griezies apkārt! To uzlikusi šīszemes vara. Šī svītriņa saka: te nedrīkst braukt un nedrīkst arī lidot, nedrīkst iet un nedrīkst rāpot.
Bet priežu silā pie ceļa sardzē stāv vīri ar durkļiem un pistolēm.
Staigā cik gribi pa kluso mežu; staigā, meklē, kā tikt pie ezera - neatradīsi. Arī pajautāt nav kam: visi aizbiedēti, mežā neviens neiet. Līdz ezeram vari nokļūt tikai lietus laikā, ejot pa lopu taku, sekojot klusajai govju zvaniņu skanoņai. Un tad, tikko tas milzenis parādās starp koku stumbriem, tu saproti: šo zemes stūrīti iemīlēsi uz visiem laikiem.
Segdenas ezers ir apaļš, kā ar cirkuli izgriezts. Ja iekliegsies vienā krastā (bet tu to nedarīsi - ka nepamana), līdz otram aizies tikai vāja atbalss. Tālu. Ezeru apskauj piekrastes mežs. Tas ir biezs, koks stāv pie koka bez nevienas spraugas starpā. Pieejot pie ūdens, redzi visu noslēgto krastu: kur dzeltena smilšu svītra, kur pelēks akmentiņš atvēlies, kur zaļa vēlēna nogūlusi. Ūdens ir līdzens jo līdzens, gluds bez neviena vilnīša; citviet krasti ir dūņaini, bet šeit - balts, un arī dibens ezeram balts.
Noslēgts ezers. Noslēgts mežs. Ezers skatās debesīs, debesis - ezerā. Ja pasaulē arī ir kas cits - neredzēsi, virs kokiem nesaskatīsi. Un pat ja ir, šeit to nevajag, tas šeit lieks.
Kaut varētu te palikt uz dzīvi... Te dvēsele lidinātos pa trīsošo gaisu starp ūdeni un debesīm, un plūstu skaidras, dziļas domas...
Nedrīkst. Ezeru savā varā sagrābis ļaunais valdnieks, neglītenis šķībacainais: lūk, viņa vasarnīca, viņa pludmale. Ļaundaris ķer zivis, no laivas šauj pīles. Vispirms pāri ezeram parādās zilgani dūmi, bet pēc brīža - šāviens.
Tur aiz kokiem ikdienas darbos sten un mokās visa tuvējā apkaime. Bet šeit aizslēguši ceļu, lai neviens netraucētu, un pat zivis un zvēri dzīvo tikai viņiem. Re, pēdas: kāds ugunskuru taisījis, bet viņi to apdzēsuši un padzinuši atnācēju.
Tukšais ezers. Mīļais ezers.
Dzimtene...