Comments
Moš satori "jaunais" publishings paņems tavu brīnumu. Vajadzētu takš beidzot latviešu literatūrai saprast, ka pasaule nesastāv tikai no nelaimīgām milestībām, pseido-intelektuālas pseido-filozofijas un fabul-veidīgiem ikdienas pastāstiņiem, kurus lasa drīzumā kātus atstiepjošas omes.
Kur ir mūsu Hanters S. Tompsons? Kur ir mūsu Bukovskis? Bļe...
Erm, tu taču sākumu esi lasījis - vai tad 'karmas ubagus' ir kas cits kā 'pseido-intelektuāla pseido-filozofija'? Tie paši kartupeļi galu galā vien ir - pat ja mērce cita.
Un neaizmirsti, ka mani jau atšuva no satori ziņu rakstīšanas (kur gan vairāk ņirgājos par augsto literatūru kā kaut ko ziņoju) un 'Mīlasstāstu ģenerators' tā arī palicis iestrēdzis kaut kur šamo pagrabos.
That's cuz u'r a social retard. Vajag mērcēt viņiem smadzenes, kamēr ieliek, nevis aprobežoties ar "Nu, jā, jūs jau nu varētu... ja sanāk laiks.. ielikt... un tā..."
Un jā - tavs brīnums nebūt nepretendē uz kaut kādu ne pseido-whatever statusu, bet tas vismaz tematiski ir patīkams pavērsiens latviešu literatūrā. Lai gan neizslēdzu iespēju, ka ne viens vien wannabe-rakstnieks kaut kādā pažobelē tieši šajā brīdī cenšas uzrakstīt ko līdzīgu.
bet ideja par aģentu man točna ar katru brīdi šķiet aizvien labāka.
Latvijā izklaides industrijā, atskaitot mūziku, maz eksistē aģenti/menedžeri?
Well, tā kā mūzikā gandrīz visiem puslīdz vērā ņemamajiem džekiem ir menedžeri, pieņemu, ka aktieriem ir līdzīgi. A "izklaides industrija" Latvijā nekur tālāk pagaidām nestiepjas.
Kas tad tavuprāt ir daiļliteratūra patērētājam, ja ne izklaide?
Tā ir izklaide, kas Latvijā vēl nav izveidota par industriju.