kaķa klepus

Nu re, arī pagājušās sezonas Spēlmaņu nakts ir noslēgusies un balvas sadalītas. Jau trešo reizi Dacei Bonātei kloķi ielika Dace Everss. Toties man ir milzīgs prieks par Juri Lisneru, kurš ir lielisks un izturēts aktieris, es pat teiktu - viens no maniem vismīļākajiem aktieriem. Viņa Oskars Vailds viennozīmīgi ir mans pēdējais spilgtākais latviešu teātrī redzētais vīrieša tēlojums. Aktrišu kategorijā manas simpātijas noteikti piederēja un pieder vēl joprojām Lilitai Ozoliņai par Karalienes lomu Ivonnā, jo viņai otrajā cēlienā ir ģeniāls monologs, kurā Karalienei ir jāparāda savas personības divas, pilnīgi pretējas šķautnes. Lilita Ozoliņa ir viena pati uz skatuves un kā šodien atceros, ka to epizodi skatījos ar aizturētu elpu. Ivonnai.Burgundijas princesei kopumā novēlēju balvu kā Gada izrādei un iesaku to noskatīties tiem, kuri vēl nav redzējuši. Par Leldes Stumbres un Smiltāju mantinieku triumfu gada latviešu iestudējumu nominācijā man rokas nolaižas, it sevišķi pie teksta par viņas lepnumu būt latviešu dramaturģei. Kairiša uzvara režisoru kategorijā - bez emocijām. Manuprāt, tika izvēlēts mazākais no ļaunumiem, kas nu bija iebiruši tajā nominantu grozā vai arī uzvarētājs tika izlozēts - nekādas loģikas. Atkārtošos, ja teikšu, ka man neizprotamu iemeslu dēļ kā labākā izrāde netika nominēta "Jūdas skūpsts". Kopumā - nomināciju un balvu sadale veikta pēc principa, lai katram kaut kas tiek, jo sezona jau vispār bija diez gan draņķīga :(

Es nevarēju aplaudēt. Jo pēc izrādes man ļoti gribējās paklusēt. Izrāde par tiem, kurus sabiedrība nosoda un izraida; par tiem, kas neiekļaujas noteiktos (ētikas un morāles) rāmjos. Izrāde par savstarpējām attiecībām. Izrāde par Oskaru Vaildu. Tik vienkārši ir to noformulēt, tādēļ ka tas viss uz skatuves samērā raiti tiek izšķetināts. Faktiski 3 cilvēku savstarpējās attiecības un viņu šķiršanās. Es sapratu, kāpēc Bozijam bija vajadzīgs O. Vailds un kāpēc viņš no viņa aizgāja. Es sapratu, ka Ross izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, lai glābtu Vaildu no viņa likteņa, un viņš ļoti labi saprata, ka, paliekot kopā ar Vaildu, viņu gaida bezdibenis. Jo mēs visi tiecamies dzīvot. Tikai vienīgi Bozijs ir tas, kurš atklātā tekstā to ir spējīgs pateikt. Neatbildēts palika jautājums, kāpēc Vailds bija tik ļoti pieķēries Bozijam? Nu, nav mīlestība akla. Tā nav arī beznosacījumu. Vai pašiznīcība ir attaisnojama? Jo ar likteni šeit neizbrauksi - par šo jēdzienu izrādē, manuprāt, tiek pasmīnēts. Beigās seko nodevība. Tāpēc arī šis izrādes nosaukums. Un ironiska retorika - kāpēc Jēzu nodeva Jūda, nevis viņa tuvākais māceklis Jānis? Varbūt tieši šajā ironijā slēpjas patiesā traģika, izrādes mesidžs: mums tikai liekas, ka cilvēki, ko mīlam mums ir tuvi; patiesībā cilvēkus vieno tikai vajadzība vienam pēc otra. Mīlestība ir tikai šķietamība. Visi trīs aktieri savu uzdevumu izpildīja lieliski. Jura Lisnera priekšā - ņizkij paklon! Vienmēr esmu viņam kā aktierim ticējusi un patiesi priecājos, ka beidzot viņa talantam ir iespēja atmirdzēt visā krāšņumā!

Īsi un konkrēti - pats labākais šīs izrādes sakarā bija šī rīta saruna ar Ilzi. Vienīgās mūsu domstarpības bija par Pugas tēlojumu, visā pārējā - gan pozitīvajā, gan negatīvajā mums bija apbrīnojama viedokļu sakritība: par neesošajiem raksturiem, iztrūkstošo varoņu rīcības attaisnojumu un elementāru loģiku, savstarpējām attiecībām, kaislībām, didaktiku un drausmīgo 3. daļu. Tāpat par aktieriem - cik stulbi ir norunāt 3 teikumus un pēc tam nomirt. Pārāk daudz neatbildētu jautājumu 'kāpēc', kas sākumā var šķist paša vaina - ne jau visu var saprast un izskaidrot, vienreiz noskatoties izrādi. Bet ja viens no galvenajiem aktieriem tev pasaka - atbildes uz taviem jautājumiem ne izrādē, ne arī lugas tekstā vienkārši nav! Nu, fuck!
Šīs telefonsarunas un vakar redzētā kontekstā es sev varu uzsist uz pleca un teikt 'Go, girl!' Sapņi piepildās un es tam ticu, jo zinu, ko nozīmē kaut ko ļoti gribēt, tiekties uz to un dabūt!

Ah, un vēl es šodien norezervēju biļetes (perfektas biļetes) uz Jūdas skūpstu (29.aprīlis) un Leldes Stumbres 'šedevra' pirmizrādi (!) - tikpat perfektas biļetes. Attiecībā uz Stumbri, šobrīd lieku 70% par to, ka būs murgs, bet tā ir vairāk nodeva zināmām personām, turklāt pirmizrādes ir jaukas by default! Un šovakar man ir 'Ivanovs' :)

Nu, bāc! Mana sirds šovakar lūza! Tik harmoniski es laikam nekad nebiju jutusies, kopš jau n-tos gadus sekoju skatos šo pasākumu. Pirmkārt, jāatzīst, ka daudzas no nominācijām es neesmu redzējusi, tādēļ mans prieks un sajūsma ir tīri subjektīvi sverama. Otrkārt, Helēnai ar steigu būtu jāaiziet vismaz pie Lilitas Ozoliņas uz studiju un jāpamācās elementārās skatuves uzvedības normas - šitāda blamāža teātra cilvēku priekšā ir absolūti nepiedodama! Treškārt, man ir patiess prieks par visiem laureātiem. Uzreiz jāpiebilst, ka piekrītu Z. Liepiņam par klimpām un ķilķēniem vienā katlā, jo mūzika izrādei un muzikālā izrāde patiešām ir divas dažadas un nesalīdzināmas kategorijas. It sevišķi jau mūsdienu apstākļos, kur tiek veidoti ļoti daudz mūzikli, kuri patiešām varētu sacensties savā nišā! Tas, ko atceros:
1) Mārtiņa Brūvera asaras un patiesais šoks, sirsnīgums. Kornvela lomā viņš patiešām ir spēcīgs!
2) Ilzes Vazdikas triumfs, jo, ja nemaldos, viņa patiešām nekādas balvas līdz šim nebija saņēmusi, bet visi viņu zina. Palikusi nepelnītā ēnā, iespējams lomu dēļ, kuras ir mīļas skatītājiem, bet nav liekamas kritikas ābolu grozā!
3) Uldis Anže par otro plānu. Patiesībā, Uldis vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs otrā plāna aktieris, nereti 'noēdot' galveno lomu tēlotājus. Psiholoģiski ļoti nospriegots aktieris, kaut kur iekšēji izdedzis, tāpēc var tik intensīvi un kaislīgi spēlēt! Nosūtīju īsziņu, atmiņu vārdā un no sirds, jo savā dziļākajā būtībā neviens no mums negrib palikt viens ...
4) Egons Dombrovskis - daudzi teic, ka viņš patiešām pagājušajā sezonā Liepājā ir parādījis sevi no labākās puses. Uz skatuves redzējusi viņu neesmu, bet viņš man ir palicis atmiņā no TV ekrāna, kaut kādiem seriāliem. Šeit var priecāties par entuziasma injekciju ne-Rīgas teātru cilvēkos. Ir patiešām prieks, ka tiek novērtēti arī Liepājas aktieri, kuriem atliek vien novēlēt tādu pašu otro elpu, kāda šobrīd ir pārņēmusi valmieriešus;
5) Oļģerts Kroders - sasodītais Olis, atzinās par to kopēšanu :) Manuprāt, viens no latviešu ģeniālākajiem psiholoģiskā reālisma režisoriem, kas neaizraujas ar novatoriskiem izlēcieniem vai iniciatīvām, bet lieliski darbojas klasiskajā lauciņā. Paralēli tādiem cilvēkiem kā Hermanis, Džilindžers, Poļiščuka, manuprāt, latviešu skatītājam ir vajadzīgs rūdīts meistars, kas spēj saprotamā valodā un formā parunāt klasiskas valodā. Jā, savā laikā viņš mēģināja intriģēt ar formu, pilnīgi šokējošām interpretācijām (ja vien atceramies slavenos "Pūt, vējiņi", 1990. g., Dailē), tomēr viņš ir atgriezies pie savām kaislībām - cilvēku attiecībām, kuras daudz veiksmīgāk inscenējamas uz skatuves, nekā dzīvē!
6) Nu, un par Valmieras "Karali Līru" - es līdz pēdējam cerēju un turēju īkšķus! Jā. Redzot Evitas Sniedzes asaras, es nevarēju novaldīt savējās! Tas, ko Evita ir izdarījusi, lai paceltu Valmieras teātri, ir nenovērtējams ieguldījs. To var paveikt, tikai strādājot ar sirdi! Kas, protams, liek aizdomāties, kāpēc stagnē Nacionālais teātris un Daile daļēji ir pārvērtusies par bordeli. Varbūt tādēļ, ka lielajiem teātriem ir jānodrošina lielāks apgrozījums, tie nevar atļauties eksperimentēt un radīt 'augsto mākslu', kurai būs apšaubāms sekotāju pulks. Mazs teātris to var atļauties, lielie - negrib (vai radoši nespēj?) riskēt. Sasodītā komercializācija, lai gan ar režisoriem Latvijā patiešām ir pašvaki ...
Rezumējot to visu, tā teātra daļa sirds oderē atkal ir izgriezta uz otru pusi, emocijas iekšā mutuļo! Gandarījums, sajūsma. Un rīt pie Laura Gundara uz dramaturģijas meistarklasi!

Šīs sezonas 'must see'. Lai gan 1. cēliens varētu būt plūstošāks un atsevišķās vietās īsināts, 2. cēliens atsver arī Paukštello neskaidro dikciju un Skrastiņa brīžiem neattaisnoto teksta nobēršanu. Ģeniāls L. Ozoliņas monologs, perfekta scenogrāfija. Bija labi. Pēcgarša saglabājas.

ņemot vērā atsauksmes/kritiku šodienas Dienā, Dailes teātra Ivonna, Burgundijas princese varētu saņemt balvu kā 2007./2008.g. sezonas labākā izrāde. nemaz nebūšu pārsteigta, ja Rēzija atkal kļūs par labāko aktrisi. man nav žēl. es tikai gribu, lai arī citiem sanāk un veicas. bet teātris man vairs nespēj sniegt to prieku un sajūsmu, ko saņēmu kādreiz. tik maz kas ir palicis, kas sajūtu līmenī velk uz turieni. nez, vai kādreiz ap gadiem 50 es būšu inteliģenta kundzīte ar abonomentu, kas apmeklēs visas lielās zāles izrādes neatkarīgi no motivācijas - labā stila dēļ?!

nja. mazuma piegarša. un secinājums, ka Rogas Līrs man patika labāk, nemaz nerunājot par Tinto Brasas Kaligulu.
izrādes laikā es nespēju izbaudīt to pilno, režisora iecerēto, emociju gammu. peldēju kaut kur pa virsu starp ironiju un delikātu smīnu. bet netiku līdz patiesam naidam un riebumam, neizjutu žēlumu par looseriem. apetīti nosita arī nesinhronā dejošana, kas atstāja tādu kā kafijas biezumu piegaršu. nenoticēju Ķestera ārprātam, tāpat likās, ka spilgtāki varēja būt otrā plāna tēli, izņemot Vilsonu un Skrastiņu. Bartkevičam ir mazliet problēmas ar dikciju.
Taču bez tā visa es tomēr esmu apmierināta - galvenokārt ar interpretāciju un (kopētajiem) paņēmieniem, ko Džilindžers ir izmantojis, pārnesot (vai vismaz cenšoties to darīt) Kamī stāstu uz mūsdienām. Tā kā lielajā zālē ir grūti paņemt skatītāju ar tuvplāniem, ir jāizmanto 'masīvāki' uzrunāšanas veidi - skaņa, gaisma un ķermeņa plastika. priecē tas, ka šāda mēroga izrādēs aktieriem vairs nav jācenšas kliegt no skatuves, lai visa zāle viņus sadzirdētu - tehnoloģijas :)
Nē, nu bija forši. Un Vilsons man sāk patikt aizvien vairāk un vairāk ...