"Jūdas skūpsts"

« previous entry | next entry »
Apr. 29th, 2008 | 10:14 pm

Es nevarēju aplaudēt. Jo pēc izrādes man ļoti gribējās paklusēt. Izrāde par tiem, kurus sabiedrība nosoda un izraida; par tiem, kas neiekļaujas noteiktos (ētikas un morāles) rāmjos. Izrāde par savstarpējām attiecībām. Izrāde par Oskaru Vaildu. Tik vienkārši ir to noformulēt, tādēļ ka tas viss uz skatuves samērā raiti tiek izšķetināts. Faktiski 3 cilvēku savstarpējās attiecības un viņu šķiršanās. Es sapratu, kāpēc Bozijam bija vajadzīgs O. Vailds un kāpēc viņš no viņa aizgāja. Es sapratu, ka Ross izdarīja visu, kas bija viņa spēkos, lai glābtu Vaildu no viņa likteņa, un viņš ļoti labi saprata, ka, paliekot kopā ar Vaildu, viņu gaida bezdibenis. Jo mēs visi tiecamies dzīvot. Tikai vienīgi Bozijs ir tas, kurš atklātā tekstā to ir spējīgs pateikt. Neatbildēts palika jautājums, kāpēc Vailds bija tik ļoti pieķēries Bozijam? Nu, nav mīlestība akla. Tā nav arī beznosacījumu. Vai pašiznīcība ir attaisnojama? Jo ar likteni šeit neizbrauksi - par šo jēdzienu izrādē, manuprāt, tiek pasmīnēts. Beigās seko nodevība. Tāpēc arī šis izrādes nosaukums. Un ironiska retorika - kāpēc Jēzu nodeva Jūda, nevis viņa tuvākais māceklis Jānis? Varbūt tieši šajā ironijā slēpjas patiesā traģika, izrādes mesidžs: mums tikai liekas, ka cilvēki, ko mīlam mums ir tuvi; patiesībā cilvēkus vieno tikai vajadzība vienam pēc otra. Mīlestība ir tikai šķietamība. Visi trīs aktieri savu uzdevumu izpildīja lieliski. Jura Lisnera priekšā - ņizkij paklon! Vienmēr esmu viņam kā aktierim ticējusi un patiesi priecājos, ka beidzot viņa talantam ir iespēja atmirdzēt visā krāšņumā!
Tags:

Link | Leave a comment | Add to Memories


Comments {0}