filmas

« previous entry | next entry »
Feb. 15th, 2009 | 09:06 pm

"The Curious Case of Benjamin Button" - netērējiet savu laiku! Gandrīz 3 stundas! Filma varēja būt uz pusi īsāka, jo pliks stāsts par vīrieti, kurš piedzimis vecs, bet ar gadiem kļūst aizvien jaunāks, nespēj noturēt skatītāju uzmanību tik ilgi :(  Vismaz ne manējo. The Oscar's fuss šoreiz par oriģinalitāti un vizuāli pieklājīgu izpildījumu, jo tik šizīgu love story neviens līdz šim nav piedāvājis. Taču man personīgi Pita&Blānšetas mīlas stāstā pietrūka tieši kaislības un savstarpējā nepieciešamība būt vienam ar otru kopā. Jo pretējo faktu - kāpēc viņi nevar/nevēlas būt kopā, filmā ir vairāk nekā vajag. To, ka attiecības starp diviem cilvēkiem neveidojas tā vienkārši - by default, zina ikviens! Starp citu, frāze 'let it go!' jau kļūst pārāk nodrāzta :(

"The Reader" savukārt ir viena no labākajām filmām (lai nu paliek atskaites punkti). Skatoties šo filmu, es pārvarēju savu personīgo nepatiku. Proti, es līdz šim ciest nevarēju Keitu Vinsletu; priekš manis organiski nepārvarama bija viņas parādīšanās ekrānā.  Jau pats filmas sākums, tik juteklīgs un trauksmains, pārņem savā varā, lai gan mulsina uz ekrāna notiekošais. Lūzuma punkts ir tiesas zālē. Tiesas prāva patiesībā ļoti precīzi atsedz Hannas raksturu, viņas vērtības un kaunu. Šis tēls rada pretrunīgu līdzjūtību, līdzpārdzīvojumu. Un pretrunas ļoti precīzi sadalās starp skatītāju un Maiklu - cilvēku, kas varēja viņu izglābt. Hannas stāsts, manuprāt, ir izstāstīts ļoti precīzi un racionāli, jo ikviena viņas rīcība ir attaisnojama. Filmas beigas gan mazliet izstieptas, jo scenāristiem ir bijis svarīgi izstāstīt arī to, kas notiek ar Maiklu. Man personīgi tas vairs neienteresēja, jo tajā mirklī, kad kāds no varoņiem kaut arī pasīvi, tomēr nostājas pret to, kuram skatītājs līdzpārdzīvo, ir grūti prasīt, lai mani aizkustinātu abi stāsti.  

Ar 'The Reader' noskatīšanos ir noslēdzies mans apskats par Oskara nominācijām sieviešlomu kategorijā. My Oscar goes to Kate Vinslet. Lai piedod man Merila Strīpa, bet viņai iekš "Doubt" bija tikai divas epizodes, par kurām var teikt - wow! Melissa Leo iekš "Frozen River" - it kā forša, precīza loma, bet filma kopumā bijā kā atsaldēts pusfabrikāts.  Nu, Hateveja un Džolija, protams, labi izskatīsies uz sarkanā paklāja, bet es neesmu īsti pārliecināta, vai par sūdīgu lomu mocīšanu, sejas taisīšanu, teksta atrunāšanu un skaistām, bet skumjām acīm pienākas atzinība.

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {45}

Chloroform Sauna

(no subject)

from: [info]martcore
date: Feb. 15th, 2009 - 10:18 pm
Link

tur taču džolija kā reizi maksimāli arī dara visu, ko var izdarīt
es nezinu, ko es viņas vietā varētu vairāk izdarīt, rakstīt vēstuli asv prezidentam?!

Reply | Parent | Thread

pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Feb. 15th, 2009 - 10:27 pm
Link

viņa pirmajā epizodē pamostas ar meikapu. nesaki, ka 1928. gadā nebija privātdetektīvu un viņa jau nu noteikti to varēja atļauties! vakarā, kad pazuda puika, viņa pastaigājās apkārt, negāja runāt ar kaimiņiem - pieaugušajiem, tikai puišelim pajautāja, vai kāds viņu nav redzējis. un aina stacijā vispār bija farss. es kā māte jau pirmajā momentā būtu kliegusi - wtf! tas nav mans bērns! ko jūs te mani čakarējat? vēlāk filma vispār vairs nav par pazudušo bērnu, bet par amerikāņu sociālo politiku. psihenē viņai savs gods bija daudz svarīgāks nekā bērns, vēl vairāk - viņa atpestīja nepatiesi iespundētās. tālāk sekojošās tiesas prāvas nav par bērnu, bet par amerikāņu tiesu sistēmu, par tās varenību un taisnīgumu! tā ir propaganda! un šajā propagandā pazūd viens cilvēks - Džolija, kurai uz pasaules nav nekā cita, kā viņas pazudušais bērns. Nē, izrādās, viņas dzīvē ir vēl šādas tādas svarīgas ģēlas :(

Reply | Parent | Thread

zimbabve

(no subject)

from: [info]zimbabve
date: Feb. 15th, 2009 - 10:34 pm
Link

o, par psiheni pilnīgi piekrītu, tas laikam bija punkts, kurā pazuda jebkāds "ticamības moments".

Reply | Parent

Chloroform Sauna

(no subject)

from: [info]martcore
date: Feb. 15th, 2009 - 10:40 pm
Link

meikapa tēmu labāk neaizskārt, man vēl taga šermuļi :)
bet to, ka viņa runāja tikai ar bērnu - to tikai mums parādīja, jo filmā laika tecējums tāds, sorī, nedēļās un mēnešos.
aina stacijā - nu, tak cilvēks afektā, nevis kā mēs te tagad ar svaigām smadzenēm spriežam. sociālpolitika laikam tiešām raisa šaubas, vai viņa tur spēja kaut ko ietekmēt, ;loti šaubos. bet fināls - fināls ir pārliecinošs.

Reply | Parent | Thread

pata

(no subject)

from: [info]pata
date: Feb. 15th, 2009 - 10:48 pm
Link

aha, filmā ir jāiekļauj tikai tās epizodes, kuras mums kaut ko pasaka par varoņiem un virza darbību. tikai ar vienu epizodi, kur Džolija skraidītu apkārt un prasītu visiem pēc kārtas, vai kāds nav redzējis puiku, viņa manī kā māte izraisītu līdzpārdzīvojumu, ka šis ir vienīgais un svarīgākais, kas viņas dzīvē atlicis. pašindentifikācijas moments vai kaut kāds 'nu, tas jau pats par sevi saprotams' te absolūti nerullē. tieši tādēļ, ka filmas autoriem bija svarīgāk izstāstīt stāstu par sistēmu, Džolija ir tik plakātiska un klišejiska, cik viņa ir! un viņa var kliegt un raudāt, man no tā ne silts, ne auksts.

Reply | Parent