kaķa klepus - spekulācijas

ar šito ir baigi grūti. man gan liekas, ka parasti gan ir nevis tā, kā tu raksti ["kad manā dzīvē sākās tas posms, kad māte savas problēmas krāva man virsū"], bet gan tā, ka vecāki [māte?] to dara jau sen, vienkārši pienāk tas brīdis, kad bērns to ievēro un sāk protestēt. un vēl trakāk ir tad, ja par izvairīšanos bērns tiek nosaukts par nepateicīgu, jo, redz, savas problēmas mēs vecākiem drīkstam uzkraut, bet viņi mums savējās ne. tad to nosauc par kaut kādu pienākuma sajūtu, vai. es tevi audzināju, es tev visu, a tu man šitā!

es arī par to esmu domājusi, kad sanācis dabūt iekšā par neieklausīšanos un neatbalstīšanu, īpaši, ja tās ir vecāku savstarpējās nesaskaņas, kurās bērnu mēģina iesaistīt. vispār jau tā ir emocionāla vardarbība. šantāža.

Nu, jāņem vērā, ka ne velti vecumu sauc par otro bērnību... Tā kā bērniem izaugot un vecākiem novecojot, lomas mēdz mainīties visai bieži.

Attieksme pret bērnu kā pret balstu, palīgu,vecāku, vainīgo, ieganstu utt., utml. ir baiss manotjums mums no kara laikiem, padomjlaikiem un tam sekojošās alkoholisma izplatības, un droši vien arī vēl kādām kolīzijām.. katrā ziņā rietumeiropā nevar ikdienā redzēt, kā māte velk kliedzošu bērnu aiz rokas un lamā, kā viņs viņai dzīvi izbojājis, vai redzēt vecāko māsu, kas palīdz alkoholiķim tētim tikt galā ar pārējiem sikajiem, produktiem, gatavošanu un beigās vēl saņem pļauku, jo nav pietiekami laba un paklausīga meita. Un, pie tam, tas viss skaitās "ģimenes privātā lieta", un sociālajos dienestos pamatoti apgalvo, ka "tas jau vēl nav nekas, tie paš tiks galā". Un ierēdņi aizklapē krīzes centrus, jo valsts taču nevar tik daudzus finansēt! Putuplastacūka jāceļ un kanāls jāapgaismo.
Bērns pie mums neskaitās vērtība. Kad paaugas, tad kļūst vismaz derīgs - jo ir izmantojams, materiāli un emocionāli.