spekulācijas

« previous entry | next entry »
Jun. 11th, 2008 | 10:12 am

aizdomājos par vecāku un bērnu attiecībām. kāpēc bieži vien ir tā, ka bērniem ir jāaudzina savi vecāki? var jau būt, ka ir kaut kāda mikroevolūcija, ka katra nākamā paaudze ģimenē izaug labāka, izglītotāka un emociāli gudrāka. kad manā dzīvē sākās tas posms, kad māte savas problēmas krāva man virsū, es sāku atsvešināties un kļuvu dusmīga. paliek kaut kā obidno, ja cilvēks tev krauj un krauj to visu virsū, neskaitāmos slāņos tikai tāpēc, ka vajag to žulti dabūt no sevis ārā, nevis tādēļ, lai reāli risinātu šīs problēmas. nekas jau netiek darīts, ir tikai čīkstēšana un ņaudēšana, nepārtraukta čīkstēšana un ņaudēšana, it kā gaidot, ka kāds atnāks ar paplāti un noklās visu priekšā. un kāpēc gan lai tie nebūtu paša bērni?!

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {3}

(no subject)

from: [info]murse
date: Jun. 11th, 2008 - 05:00 pm
Link

Attieksme pret bērnu kā pret balstu, palīgu,vecāku, vainīgo, ieganstu utt., utml. ir baiss manotjums mums no kara laikiem, padomjlaikiem un tam sekojošās alkoholisma izplatības, un droši vien arī vēl kādām kolīzijām.. katrā ziņā rietumeiropā nevar ikdienā redzēt, kā māte velk kliedzošu bērnu aiz rokas un lamā, kā viņs viņai dzīvi izbojājis, vai redzēt vecāko māsu, kas palīdz alkoholiķim tētim tikt galā ar pārējiem sikajiem, produktiem, gatavošanu un beigās vēl saņem pļauku, jo nav pietiekami laba un paklausīga meita. Un, pie tam, tas viss skaitās "ģimenes privātā lieta", un sociālajos dienestos pamatoti apgalvo, ka "tas jau vēl nav nekas, tie paš tiks galā". Un ierēdņi aizklapē krīzes centrus, jo valsts taču nevar tik daudzus finansēt! Putuplastacūka jāceļ un kanāls jāapgaismo.
Bērns pie mums neskaitās vērtība. Kad paaugas, tad kļūst vismaz derīgs - jo ir izmantojams, materiāli un emocionāli.

Reply