http://mylifeisaverage.com/

"Uzsākot jaunu akadēmisku semestri Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes (JF) Studentu pašpārvalde turpina stiprināt akadēmiskā godīguma tradīcijas fakultātē un universitātē, tādēļ g. 23.oktobrī LU Mazajā aulā rīko zinātnisku konferenci: „Akadēmiskais godīgums un profesionālā ētika”."

Lūk, būs tas, ko es gaidīju no vakardienas (protams, ne akadēmisko godīgumu, bet formātu). Jo vakardienas īss apraksts būtu: Vjačeslavs Dombrovsks ar mazliet dubious paņēmieniem bash-o LU. LU atbild mazliet un tikai mazliet.

Ja cīņa par akadēmisko godīgumu vēl nav sākusies, tad pēc sarunas ar Akadēmiskā godīguma centra (2007. gada iniciatīva) galveno vīru vismaz ir mazliet vairāk skaidrs, kas nav strādājis, kas ir strādājis, kas varētu strādāt un kas nepieciešams, lai tas strādātu.
Šodien jāapmeklē LU SZF diskusija (paldies, maita, par saiti), vēlreiz jāpaklausās, ko saka pasniedzēji, administrācija, studenti, kritiķi un (?) valsts (?). Un tad vajadzētu sākt nodarboties ar izpēti.

Manu dienu prieki:
* the Flaming Lips jaunais albums;
* grāmatu pievedums (protams, palielīšos: Hobsa "De Cive" un "De Homine", Sobera un Vilsona grupu [dabiskās] izlases reabilitācijas mēģinājums "Unto Others", Boehma "Hierarchy in the Forest" par primātu despotismu vs egalitārismu, Mastersa "The Nature of Politics" par politisko darbību un mūsdienu valsti evolucionārpsiholoģijas gaismā, kā arī Aleksandra "The Biology of Moral Systems" par to, kas virsrakstā);
* lēni pirmie soļi, lai Akadēmiskā godīguma centrs atgrieztos neredzētā spožumā;
* the Colbert Report;
* veselības stāvoklis (ikmēneša analīzes uzrāda asins ainas nepasliktināšanos, šī ir pirmā terapijas trešdiena, kuru plānoju mazliet pavadīt arī ārpus mājas);
* datorspēles (Portal, Far Cry, jaunais Monkey Island, Civ IV un, haha, FIFA '08).

Kopvērtējums: Akadēmiskais atvaļinājums šajā oktobrī kļūst mazliet vērtīgāks. Tas ir labi.

Šodien es iegādāšos ciema kukuli, aiziešu ciemos un uzreiz pateikšu: "Lūdzu, nelieciet man palīdzēt pie ēst gatavošanas / filmas uzstādīšanas / malkas nešanas / kaķu glaudīšanas. Es šodien esmu noguris." Tad es apsēdīšos gultā un pievērtām acīm klausīšos, ko runā apkārtējie.
Un vēl man ir pelēkas bikses ar galvaskausu uz pogas, haha. Šo detaļu es, protams, nepamanīju pirms iegādes, bet droši vien būtu pircis tāpat, vismaz ir mans izmērs.
Un vēl es šodien runāju ar Sportland pārdevēju, viņš teica, ka apaviem "Puma" vienmēr ļoti ātri izpērk mazos izmērus, paliek tikai 44 un tā. Tas mani nepārsteidza, jo manām mazajām pēdām ļoti patīk apavi "Puma", tā varētu būt arī citiem.
Un vēl, hohoho, JAI Press ir izdevuši vismaz astoņu sējumus Somita & Petersona (eds) krājumam "Research in Biopolitics". Izstāstiet man, kā, lai es iegūstu pieeju šai sērijai uz pāris mēnešiem, un es būšu happy bunny.

Es šodien mazliet sajutos nepatīkami. Nu, tā, ka nevis dominē nervozitāte, uztraukums vai kaut kas tāds, bet "var taču būt tik daudz labāk, kāpēc tā nav?" sajūta, kaut kas starp vilšanos un nožēlu, un sarūgtinājumu. To pastiprināja tas, ka šonakt man bija samērā lielisks sapnis. Viegls.
Un pats jaukākais šajā sajūtā ir tas, ka nepatīkami (ne pat mazliet) es nebiju juties nu jau kādus pāris mēnešus. Un, ja paskatās uz klab.lv improvizēto statistiku, reize divos mēnešos nav ļaunākais rādītājs. Tātad man ir diezgan laimīga dzīve, haha.

Vakardien ciemos bija brāļa draudzenes abi bērni. Meitene, kas mācās pirmajā klasē "nu jau kādas trīs nedēļas", un mazāks puika.
Puiku vakardien fascinēja motori, I mean, jebkādi: kuģi, motocikli, automašīnas. Viņam esot arī pidžamma ar traktoriem.
Meitene savukārt fascinēja mani ar to, ka atstāja inteliģentu iespaidu. Tik patīkamu dzīvesprieka / nosvērtības kombināciju es ļoti reti sastopu savā divdesmitgadnieku sociālajā vidē. Viņa iet šaha pulciņā (es ticu, ka tad, kad mans brālis teica, ka vienmēr viņai zaudē, viņš nezaudē tīšām), aizvakar bijusi ekskursijā uz "Džukstes pasaku muzeju un vienu lauksaimniecību", kur redzējusi teliņus, runājot ar viņu nav jāmaina vārdu krājums, viņa tirdziņā pārdevusi savus zīmējumus par septiņpadsmit santīmiem gabalā, jo septiņpadsmit ir viņas mīļākais skaitlis.
Un tas ir diezgan lieliski, nu, šo te varēs atcerēties, kad aiziešu ciemos uz skolu, bet tur priekšā - pamatskolnieku varza bez gaumes, cieņas un vērtībām, haha.
Sīkburžuā bērni (nevis lielie buržuā, kuru bērniem ir tendence izlept), kuru ģimenes ir pieklājīgas un izglītotas, kas paši būs pieklājīgi un izglītoti, kam nebūs problēmas ar naudu, bet būs naudas ierobežojumi, manās acīs ir daudz patīkamāki par lauku bērniem, kas ir daudz gaišāki, tīrāki un naivāki, bet tomēr visu laiku pieprasa, lai uz viņiem skatās nevis kā uz cilvēkiem, bet kā uz bērniem, nu, piedodot un "pie sevis pasmaidot" par nepieklājību un tamlīdzīgām lietām. Sīkburžuā bērni ir DISKRĒTI BĒRNI.
Un, runājot par diskrētumu, raksts / eksperiments par restorānu rezervācijām, rindām, kukuļošanu un zelta standartiem [atrasts caur The Browser].

Kolēģi friend-list-ē daudz runā par gada romantiskāko filmu, pie tam, runā aplami.
Ja šī nav gada labākā indie-arthouse mīlas filma, sauciet mani pie atbildības.
UPD. Tur ir jaunietis, kas tēlo robotu, sarkanā šalle, (kā tā meitene dzeltenajā džemperī atglauž matus) retro-iskais krekls, pāris kapucēs, mājošā meitene, pāris (piedauzība VS kautrība) un ZĒNS, KAS SĒŽ AIZ MUGURAS.

( Plakāts )