| 270 - 277 | nākotne
pastkartes [userpic]

Latvijas Radio Ziņas Divos Naktī

November 25th, 2007 (02:15 am)
Tikmēr sirdī:: nemiers
Tikmēr skan:: Latvijas Radio

Pirmo reizi pasūtīju Ziemassvētku dāvanas internetā. Izņemot mātei un tēvam.
Un mēs šodien nodefinējām grupas žanru. Mod-folks.
Bonne nuit!
Vakardien sapnī staigāju pa kādu pilsētu savā melnajā kreklā ar taisnu muguru un sakrustotām rokām, tādējādi patikdams meitenēm.

pastkartes [userpic]

Par Nātrēm

November 24th, 2007 (10:13 pm)
Tikmēr sirdī:: citātu vētra
Tikmēr skan:: Latvijas Radio

Norietēja saulīte, un Pēterītis aizvēra actiņas un aizmiga. Sapnī viņš redzēja nātres. Viņa tēvs bija nātres, māte - nātres, viņam bija mazais brālītis Nātrītis un viņa māsiņa bija no nātrēm. Un tad Pēterītis paņēma zobenu un gāja tās nātres cirst. Protams, viņš necirta māmiņu un tēti, brālīti un māsiņu, bet viņam bija tāds kā universāls naids pret nātrēm. Šis sapnis atstāja pēdas uz Pēterīša psihi, un no rīta viņš gāja prasīt māmiņai, kam nātres ir vajadzīgas. Jo, principā, nātres tikai auga sētsmalē, kur vectēvs tās nebija nopļāvis, un dzēla.
"Dabā jāvalda līdzsvaram," attrauca viņa māte.
Tad Pēterītis aizgāja uz grāmatplauktu, izlasīja grāmatu par "Naksitrallīšiem" un saprata, ka dabā tiešām jāvalda līdzsvaram, citādi savairosies žurkas vai kaķi, vai, attiecīgi, suņi.
Šo atziņu viņš izstāstīja arī saviem draugiem, un tie viņu atzina par baigo intelektuāli, nu, tādu, kas var iet uz Saeimas namu un pateikt: "Sartrs teica tā un tā!" un tad Saeimā visi ir "Woah! Kalvītis par Sartru nezina!" un ievēl viņu par parlamentārieti.
Pēterīša draugi bija politiski aktīvi, viņi gāja uz piketiem un gribēja balsot, bet nevarēja, jo viņiem bija trīspadsmit gadu. Viņi kompensējās ar "Jaunā Laika" jaunatnes organizāciju un "Visu Latvijai", un "Latviju Latviešiem", un tā, jo bija baigie nacionālisti. Tādēļ arī viņiem visiem bija autentiski zobeni.
Pēterītim bija autentiskākais zobens, jo viņa tēvs strādāja Kara muzejā un nesa darbu mājās. Citreiz viņš atnesa ložmetēju, bet tas nebija jautrs. Ar ložmetēju varēja tikai stāstīt par strēlniekiem un tamlīdzīgi, jo nebija lodes. Bet ar zobenu varēja cirst nātres sētsmalē.
Vectēvs bija meistars ar izkapti un vispār pedantisks vīrs, tikai uz vecumu tuvredzīgs un vairs neriskēja iet sētsmalē, jo tur auga tikai nātres un sava usne.
Usnes, principā, latviešu mitoloģijā ir tāda kā ļaunuma sakne, tā teica tēvs un vectēvs. Tam, starp citu, ir pamats, jo usnei ir apmēram spŗīdi gara sakne, es zinu, es esmu ravējis usnes. Un usne tā, kad saaug, tad ir tāda metaforiska okupācija. Par okupāciju varat uzzināt Kara muzejā. Vai Okupācijas muzejā. Aizejiet, tur ir blindāžas modelis.

pastkartes [userpic]

Latvijas Radio Ziņas Pusnaktī

November 24th, 2007 (10:07 pm)
Tikmēr sirdī:: labi
Tikmēr skan:: Latvijas Radio

Bet tik labi ir klausīties tās tikai desmitos no rīta. Vēl ir labi dzert vīnu un klausīties raidlugu "Avārija", kas visiem pieejama Latvijas Radio fonotēkā. Vēl ir labi dziedāt dziesmas par sociālajiem slāņiem. Vēl ir labi rītdien braukt uz Noah and the Whale koncertu. Vēl ir labi jau piekto dienu pamosties pēc diviem pēcpusdienā. Vēl ir labi dzert tējas un minerālūdeņus. Vēl ir labi laiku veltīt ne tikai politikas teorijai un ekonomikai, bet arī paukošanai un franču valodai. Vēl ir labi skatīties A-komandas pirmo sezonu un Black Books. Vēl ir labi gaidīt, kad atsūtīs jauno "Rīgas Laiku". Vēl ir labi virtuvē sarunāties angliski, kamēr Hanna Guo un viņas puika neko nesaprot. Vēl ir labi domāt par cilvēktiesībām un ēst gumijlācīšus. Vēl ir labi griezt ābolu pa šķēlītei vien. Vēl ir labi rīt agri mosties un iet uz "Chales XII" ēst Sunday Roast. Vēl ir labi piespraust visas pastkartes pie sienas, izraudāties un atrisināt attiecības.
Un, vai ziniet, man ir labi.

pastkartes [userpic]

Beirut un Politoloģija

November 23rd, 2007 (07:01 pm)
Tikmēr sirdī:: melanholija
Tikmēr skan:: Sigur Ros - Hafsol

Būt wannabe bohēmiskam wannabe politologam ir lieliski. Var braukt uz kaimiņpilsētu, skatīties Beirut, kam skatuves fons ir burvīgas astoņdesmito gaismiņas, pēc tam tērzēt ar apaļīgo pūtējpuiku un bundzinieku, kas visu laiku saka "like, totally". Var izteikt komplimentus iesildītājiem, var diedelēt mediatoru no skatuves strādniekiem. Var ļaut, lai viņi staigā pa taviem dūraiņiem, kāpjot publikā uz pēdējo dziesmu.
Var pēc tam iet uz bāru, nedzert, jo nav naudas, bet skaļi dziedāt Disko 2000 ar puiku, kam pasē vāŗds ir Robbie un kas spēlē vijoli, taustiņus un ko tik vēl ne.
Var dzert vīnu vakarā, pierakstīt tā īpašības blociņā "Bikērs", runāt par marksismu un mīlestību, veltīt dziesmas draugiem Latvijā un komponēt skaņdarbus ar Casio VL1 simulatoru uz datora un akustisko basģitāru.
Manā istabiņā ir wannabe bohēma. Es esmu wannabe politologs. Man ir lieliski.

http://www.flickr.com/photos/92561249@N00/1924146369/

pastkartes [userpic]

Pamošanās Lietas

November 23rd, 2007 (03:32 pm)
Tikmēr sirdī:: pamodies
Tikmēr skan:: Bell Orchestre - Les Lumieres Pt.1

Ekonomikas pieraksti, sudraba gredzens un pulkstenis, divdesmit trešajā lapaspusē atvērts Kamī "The Rebel" ar smēķējošu Albēru uz vāka, pastkarte no Latvijas ar Masļenku robežsargiem, grāmatas par nacionālismu un Salvadora Dalī dienasgrāmata, drēbju kalns uz krēsla, starp kājām izvijusies šalle, divas joprojām netīras vīna glāzes, gludeklis un Cheerios, fēns un tējas krūzes, vīna pudeles un Dalī reprodukcijas, Arcade Fire un Polyphonic Spree plakāti, dūraiņi un platmale, akustiskā basģitāra, kaklasaites, žaketes un veste, Double Coffee salvete ar franču jaunā viļņa vārdiem uz tās, kaut kur arī Čaka faksimilizdevumi un franču valodas izdales materiāli.

pastkartes [userpic]

Omulība

November 23rd, 2007 (04:23 am)
Tikmēr sirdī:: četri no rīta

Kas padara pilsētu omulīgu?
Jūs teiksiet: „Pensionāri un skolnieki.”
Es attraukšu: „Protams.”
Tieši tādēļ Pilsētas naktis bija neomulīgākais laiks, kad atrasties uz ielas. Pensionāri iet gulēt pēc „Panorāmas”, skolnieki gatavo matemātikas mājasdarbus un dara citas skolnieku lietas mājās. Uz ielas ir tikai neomulīgi cilvēki.
Un ielas padara omulīgas tie, kas pa tām staigā.
Piemēram, ja trijos naktī zem katras Kārļa Marksa ielas laternas parādītos kaķēns groziņā, nevienam vairs nerūpētu saldi dusošie pensionāri un aizņemtie skolnieki. Visi teiktu, ka Kārļa Marksa iela ir omulīgākā iela Pilsētā. Un visiem būtu taisnība, jo nav nekā omulīgāka par kaķēniem groziņā.
Patiesību sakot, tā lieta slēpjas zemapziņā. Kaķēni, protams, ir mīlīgi un omulīgi arī bez groziņa, iemiesojot sevī visu, kas ir pūkains un jauks, un glaudāms, un murrājošs. Tomēr tieši kaķēni groziņā ir tas simbols, ko glezno Viļņas vecpilsētas mākslinieku nospiedošais vairākums, tas simbols, ko, drukātu uz puzlēm, krūzītēm un ledusskapju magnētiem, iegādājamies arī mēs. Jo groziņš dod drošības sajūtu, zemapziņā iestrādātu apziņu, ka ar neaizsargāto kaķēnu viss būs labi.
Kad Kārlis Markss sarakstīja Komunistu manifestu, viņam nenāca ne prātā, ka viņa vārdā nosauks ielu un ka viņa vārdu minēs vienā teikumā ar frāzi „kaķēns groziņā”.
Kad cilvēks pirmo reizi ielika kaķēnu groziņā, Kārlis Markss nebija pat piedzimis.
Un Jūsu domās Kārlis Markss un groziņā ielikts kaķēns vismaz nedēļu būs saistīti ar visnotaļ stiprām asociācijām. Lūk, vārdu spēks.

Leons Markss bija Kārļa Marksa attāls radinieks un to apzinājās. Viņš dzīvoja uz Marksa ielas, tādējādi ielīksmodams sevi, tos klasesbiedrus, kas gāja pie viņa ciemos, un Pasu Daļas darbiniekus.
„Markss no Marksa ielas?” viņi smējās. „Radinieki, vai?”
„Jā,” Leons centās atjokot, „radinieki gan.”
„Mazdēls?” Pasu Daļas darbinieki nezināja, kad joks pārstāj būt smieklīgs. Viņiem, starp citu, patika arī vecas anekdotes un interneta video ar atslēgvārdiem „funny”, „prikols” un „kaķēns groziņā”.

Interneta video ar kaķēniem groziņos nebija guvuši to popularitāti, kādu no tiem sagaidīja mārketinga firmas, jo ātri vien izsmēla sevi. Kaķēns groziņā fiziski var veikt ierobežotu daudzumu darbību, piemēram, saritināties, dziedāt ASV himnu (datorgrafika) vai arī rotaļāties ar nelielu kamolu jeb kamolīti.

pastkartes [userpic]

Par Sapņiem

November 23rd, 2007 (04:04 am)
Tikmēr skan:: Bell Orchestre - The Upwards March

Sapnī viņi bija atkal aizgājuši uz to draņķīgo filmu, tikai šoreiz tajā galveno lomu tēloja Žans Pols Belmondo, kas filmā izskatījās vairāk pēc Hamfrija Bogarta. Viņi sēdēja blakus un šoreiz sadevās rokās. Viņi bija vienīgie kinoteātra apmeklētāji, tādēļ varēja sēdēt īpašajos klubkrēslos kaut kur zāles vidū.
Tā sapņos ir galvenā lieta, spēcīgas patiesības apziņas. Apziņa, ka tas vīrietis uz ekrāna ir Žans Pols Belmondo, apziņa, ka kino ir dīvāni, ka Tev ir jāskrien un jānozog ķieģelis no kaimiņu mājas sienas, apziņa, ka Tev ir četrpadsmit gadu un ka tas, ko Tu jūti nav apšaubāms un nedz arī prasa argumentāciju. Sapņos absurdais ir loģiski, loģika absurda un Belmondo galvenajā lomā.
Pēc kino viņi izgāja ārā, pasveicināja kraukli – šveicaru un iekāpa autobusā, kas brauca pa dziļiem pazemes tuneļiem.
Atceroties sapni, Tu nezini, kā izskatījās pazemes tunelis. Tu varbūt atceries, ka tas bija tumšs, varbūt atceries detaļas (pietura „Newcastle Upon Tyne”) vai asociācijas. Bet Tu noteikti atceries patiesības apziņu, to, ka Tu noteikti brauci tunelī un ka tas noteikti bija dziļš. Viss pārējais var neeksistēt un būt no kartona, veikla ilūzija, šorti LNT ziņu diktoram zem galda.
Viņi izkāpa tieši pie mājām. Pirms iemigšanas viņš viņai noskūpstīja potīti.
Sapņot sapnī ir iespējams, es to esmu darījis.

  | 270 - 277 | nākotne