Pamodos no lietus skaņām, paskatījos pa logu un bija tumšs. Sāku priecāties par to, ka mani miega ieradumi būs sakārtojušies par spīti pāŗdomām, ka esmu pamodies kādos sešos no rīta.
Nekas, izkāpu no gultas, saņēmos, lai gan vēl nāca miegs. Un pulkstenis rādīja 17:07.
Rīgas Laiks, vitamīni, brokastis un nepatīkama sajūta galvā. Gulēt līdz pieciem.
Atgādinu neesmusuns, ka jāklausās Peggy Sue and the Pirates, jo ir svētdiena. Svētdiena, kuras dienasgaismu es neredzēšu.
Pirmā advente.
</span>

Es uztraucos par Jums.
Un mans miega režīms ir traks, ar četrām Sopranos sērijām šovakar kopā ar elfu princi Skaistumu. Es pats biju arābu princis Radža.
Tagad palasīt, pagulšņāt, grimt domās.
Un, yeah, es viņu sakauju domino uz naudu, viņš pārvēršas par Junioru Soprano, bet es par tārpu un tad par Pītu Dohertiju.

Pēc divām nedēļām un pāris stundām es būšu atpakaļ. Un tad jau viss būs galā. Un viss būs labi.

Es vakar pirms gulētiešanas lasīju grāmatu par pelēm vai žurkām un tulkošanu, lēni griežot ābolu, šķēlīti pa šķēlītei. Un pirms gulētiešanas noliku mazo kabatas nazīti tieši blakus gultai, neaizvāztu.
Un šorīt pamostos ar PDŽŠŠŠŠŠ dīvainuma sajūtu un emocionālu dūrienu. Kabatas nazīti turpmāk naktīs turēšu tālu no sevis.

Mans pulkstenis neatpazina decembri un teica, ka ir trīsdesmit pirmais novembris.
Man labāk patīk būt nākamajā mēnesī, jo tas nozīmē, ka vēl tikai divas nedēļas un pāris dienas. Un tad, viss, miers un nekādu uztraukumu, miegs naktīs un ilgi vakari.
Un atkal fotosesija, atkal seriāli ar mafiju un brīnišķīgi šiks Klints Īstvuds. Un pastaigas pa pilsētu, un pirmie kabatas lakatiņi ar izšūtu burtu "S" un lietusgāze, pēc kuras tajos noslaucīt seju. Un kaklasaišu puikas, un Ziemassvētku sajūta, un Umberto Eko pastā, un biljards.
Un vienošanās par eleganci.

Un es eju gulēt, gulēt, gulēt, gribu rakstīt īsziņas, bet - nekā.
Un vispāŗ, Latvijā tūlīt jau jāceļas, jāiet uz veikalu pēc piena, jāēd brokastis un jānododas akadēmiskajai dzīvei.

Tikko iegādājos Magic Arm EP. Arī viņam es ļautu būt par savu singer-songwriter, tikai viņš nenāca ārā parunāties, tikai palika uz skatuves.
Un, lai gan pastkartēm vajadzētu būt gaišām, gaišām, mani tikko pārņēma milzīga, milzīga greizsirdība, jo citu puiku vārdi uzbrūk no negaidītiem stūriem, jo citu puiku vārdi ir kopā ar manas vasaras mūziķu vārdiem. Pilnīgi nevajadzīgas emocijas, bet es esmu pilnīgi nevajadzīgi emocionāls.
Vismaz viņi nespēlē Jay Jay Pistolet.

Ja es neko neesmu teicis, tas nozīmē, ka esmu pamodies divos, jo visu nakti esmu pastaigājies un spēlējis biljardu, tad arī paēdis brokastis, tad uzrakstījis par to dziesmu, tad aizgājis uz debatēm, tad franču valodu, tad biljarda turnīru, tad mājās, ciemiņš, ciemiņš, ciemiņš, ko es ik pa laikam saucu par "Skaistumu". Un, jā, mēs esam nevīžīgi puikas, kas trīs dienas nav kārtojuši istabu un fotografējamies, un sarakstām vienu dziesmu ar vārdiem un otru dziesmu ar tikai mūziku, un saprotam, ka spēlēsim koncertus Rīgā, un saprotam, ka esam šiki un fotografējamies, un filmējam videoklipu.
Man žēl, ka manās fotopastkartēs mani mati nav pūkaini, ka tās nav jaukuma pastkartes, bet nevīžīgas elegances pastkartes.
Un būs vēl, vēl bildes, vēl pastkartes, kur noslēpumainais puika kāpj kokā, kur staigājam pa zālienu, kam nav taciņu tuvumā, kā ciemošanās sākas divos naktī un beidzas pusčetros, kā skatāmies multfilmas un spēlējam biljardu. PDŽŠŠŠŠŠ.
Mums ir sirds, mums ir dvēsele.
Un manī ir pārpilnība ar mīlestību.

Man ārkārtīgi nepatīk nokavēt pirmās iesildītāju dziesmas sākumu, bet tieši to es izdarīju un tad kremtos, ka briti savā baznīcā pārdod alu. Un iesildītāji, kuru nosaukumu nezinu un nemeklēšu, neaizskāra sirdi. Tieši šitik garš būs mans iesildītāju koncerta apskats.
Bet Jenss Lekmans, ai, ai, ai, ai, tāds mīlītis, nemanāmi uzslīd uz skatuves džemperī, kas varētu būt sapņu pidžamma, noskaņo ģitāru, kamēr tumbiņās skan Beirutuncitijaukumi, sāk klusi strinkšķināt un nesteidzīgi sagaida dziesmas beigas, lai noklepotos un sāktu tērzēt. Lai sāktu tērzēt ar klusiem vārdiem "and if I had to choose a moment in time to take with me into eternity" un ik pa laikam dziedošu ģitāru, kas pamazām pāriet kārtīgā dziesmā. Un es atspiežu galvu pret dūraini un esmu miegains. Un tad jau bēšīgajā altāra gaismā "Labvakar" un "Šobrīd esmu bez mājām" un stāsts par to, kā pilsēta viņu ved pastaigāties un aizved uz vietu, kur viņš ir pirmoreiz skūpstījies deviņpadsmit gadu vecumā. "Un," viņš jautā, "vai Jūs atceraties savu pirmo skūpstu?" Un atkal tērzēšana kļūst par dziesmu, un tad uznāk blonda zviedru dāma, kas šovakar būšot viņa perkusioniste, un tad pēc īsas pauzītes Jensa Lekmana dialogs ar Jensu Lekmanu.
"Ko lai vēl Tev pastāstu?"
"Jens, vai nepastāstīsi mums par savu vācu draudzeni Ninu?"
"Jā, protams."
Un seko stāsts, stāsts, stāsts ar variācijām un dziesma, dziesma, dziesma ar plaukšķināšanu un strinkšķināšanu.
Un tad Jenss Lekmans stāsta mums par savu dzīvi. Ja es strādātu "The Sun", es rakstītu, ka tā bija Jensa Lekmana grēksūdze, tikai tāpēc, ka baznīcā, bet es tā nerakstīšu, jo viņš vienkārši stāsta par savu dzīvi. Un saka, ka nemāk apieties ar loop pedāli, jo nav nekāds Final Fantasy vai /vārds, uzvārds/, vai kas nu viņi tur ir. Un saka, ka šī dziesma ir viņa frizierei
when You cut my hair
it's like a love affair
Un tad viņš pazūd ar savu zviedru dāmu, un atgriežas bēšīgi zeltītajā anglikāņu gaismā ar kolonām un augstiem griestiem, un akustiku, un saka, ka skaņu vīri viņam saka, ka telpās ar akustiku "būs labāk, kad atnāks cilvēki", bet šoreiz tā nav. Un vispār, viņam parasti neesot labāk, kad atnāk cilvēki.
Un tad ir vēl dziesmas, dziesmas, dziesmas, un tad aizskrien zviedru dāma un viņš paliek viens pats, lai pastāstītu par aukstajām zviedru ziemām. Tad viņš sakautrējas, prasa "Vēl?" "Nu tad Jūs mani kādu brītiņu neredzēsiet". Un tad nost no skatuves, un publika murd, un tad sāk skanēt ērģeles un no kaut kurienes skan kāda sirsnīga zviedru puikas balss, stāstot, ka septītais tramvajs ved uz debesīm.
Un viss, viss, viss, atvadas, viņš saka, ka viņam patīk parunāties un paspēlēt dziesmas arī tāpat vien, ārpus koncertiem. Bet mans singer-songwriter ir Jay Jay Pistolet un ar šo puiku es netaisos tērzēt, baidoties par neprātīgo sirsnīguma sajūtu krūtīs.
Pirms koncerta es biju dzirdējis trīs viņa dziesmas, ko man sūtījāt Jūs. Viņš nospēlēja visas.

Bet es tāpat viņus visus cērtu gabalos akadēmiskajā dzīvē.
Pat ar tikai četrām stundām miedzīša.
Jācer, ka Jenss Lekmans šovakar spēlēs par aukstām zviedru ziemām.
Es ļoti priecājos, ka koncerts būs baznīcā, jo šobrīd nevēlos ballēties.