Labvakar,
Es ceru, ka Jums iet jauki. Es nevarētu īsti teikt, ka man Jūsu pietrūkst, jo šīs pastkartes ir publiskas un es visus savus adresātus nepazīstu, bet tomēr ir labāk, ja pēc iespējas vairāk cilvēkiem iet jauki.
Šodien bija brīnišķīgi momenti, sajūsminoši un vizuāli iespaidīgi. Un radīt šos momentus bija neprātīga bauda, tas pats, kas uzrakstīt lugas sākumu vai prātīgu divrindi. Kāja uz priekšu, aprauts dūriens, oponents bloķē, aprauts dūriens, oponents izmisīgi bloķē, īsts un precīzs dūriens oponenta maskas daļā, kas sedz kaklu. Protams, kopvērtējumā es zaudēju, šķiet, visiem saviem oponentiem, bet guvu fizisku gandarījumu un narcisistiski estētisku baudījumu. Bloody satisfaction būtu tik piemērota frāze, ja vien tur nebūtu asiņu.
Šeit visi jogurti garšo pēc skābiem laima krēmiem, tādēļ Jūsu autors dzer nesamērīgi daudz zemeņu Actimel un, stundu garas sarunas laikā izmalkojot četrpaku, uzjautrina kaimiņienes.
Mazliet par vakardienas izrādi:

"Fast Labour". Pakļaujoties kaimiņienes norādījumiem, dodamies uz West Yorkshire Playhouse. Es zinu, ka tas skaitās kruti, ka tur ir pieklājīgas cenas, ka tas atrodas kaimiņpilsētā, un tas arī viss. Es zinu, ka izrāde ir par Austrumeiropas (vai nepieciešama kapitalizācija?) viesstrādniekiem. Muktupāvelas pusi, haha, mēs zinām, palūkosim, kā to interpretē Steve Waters.
Sižets īsumā: Viktors (pa labi) ir deviņdesmito upuris no Ukrainas, ierodas Skotijā darba / naudas meklējumos, sāk strādāt pie kāda Mr Grimmer (centrā), savaldzina viņa personal officer Anitu (otrā no labās, pašsaprotami) ar savu slāvisko tiešumu un labsirdību, satiek moldovas krievu Alekseju (pa kreisi) un lietuvieti Andriusu (jā), sāk sisties uz augšu, līdz nodibina savu nelegālo viesstrādnieku firmu un iegūst villu. Jūs, visticamāk, lugu tāpat neredzēsiet, tādēļ: finālā āŗpus skatuves aizdegas pārapdzīvota māja, viena viesstrādniece sadeg, no Ukrainas atbrauc Taņa (protagonista sieva), Anita aiziet uz policiju, Andriuss visus piekāš un aiziet pie Grimmera, Aleksejs paliek uzticīgs Viktoram, Viktora sieva operatīvi noorganizē visu dokumentu sadedzināšanu, bet Viktors atdod naudu viesstrādniekiem (ar Alekseja gādību) un bēg atpakaļ uz Ukrainu. Ja es būtu  paredzams vai vismaz vienā telpā ar </span>paredzams, es teiktu: "Pwnt!"
Vispirms, puika - autors brīnišķīgi (vismaz manuprāt) atspoguļo mentalitātes. Personāži ir mazliet neinteresanti, taču līdz kaulam precīzi. Gan Baltijas valstu neiznēsātā sāpe:
    Anita: Well, You speak Russian, don't You?
    Andrius: Lithuanian people forced to speak Russian until 1989...
    Anita: All right, just ask him where's he from!
gan Alekseja slāviskais sentiments pēc padomju laikiem, gan Viktora dzīvesstāsts (ļaujiet pateikt priekšā: iesaistīta privatizācija, desu rūpnīca, naudas aizņemšanās no nepareizā otrās pakāpes brālēna un ugunsgrēks), gan Grimmera mākslīgi radītā pienākuma apziņa (starp citu, citāti varētu būt mazliet neprecīzi):
    Grimmer: You like movies? You know the black and white movie about the big Irish guy? Well... The big Irish guy? Can't remember the name... Big fellow, you know. Helped a lot of Jews. Come on, Irish. Well, I feel sort of like him. The big Irish guy.
gan Anitas jaunības ticība labajam un demokrātiskajam, gan arī Taņas mentalitāte (skandāls rodas tikai tad, kad viņa uzzina, ka sieviete, kas dzīvo vienā mājā ar viņas vīru, ir viņam arī gatavojusi).
Brūnas žaketes pie bēšīgām biksēm, Adidas treniņtērpi, zelta ķēdes, Reebok kurpes, slāvu dāmu kolorīts, svētbildes jaunbūvē, pārsteigums par lieliem ledusskapjiem virtuvē, reminiscences par desas garšu un neviltots prieks par normāla šņabja piegādi, Alekseja vecmāmiņas boršča receptes, Andriusa atsvešināšanās no slāviskajiem biedriem, Viktora ticība likumam un pasaules skatījums "Sharks / Shark food". Mazie, es tiku pārliecināts, lai gan bija pāris over-the-top vietiņas. Borščs brokastīs, haha.
Nu lūk, autentiskums ir. Izpildījums arī bija. No izrādes paša sākuma (zivju ķidāšana rokmūzikas pavadībā) līdz izrādes pašām beigām (uguns blāzma un jūra rokmūzikas pavadībā) eleganti izmantoti videoekrāni. Tikpat eleganti izmantota divplānu skatuve, neuzkrītoši izmainot pelēkā fona tuvumu skatītājiem, atļaujot ar minimāliem rekvizītiem pārliecinoši uzvest gan dārzu un villu, gan ģērbtuvju un šosejas malu ainas. Starp citu, līdzīgs izpildījums arī Latviešu Mīlestībā, tikai tur fonu definējošie elementi atradās uz skatuves, kamēr Fast Labour - uz iepriekšminētajiem ekrāniem.
Un neviena krievu vārda (izņemot NEIEDERĪGU "kolbasa" izrādes pēdējā cēlienā). Ja mūsu imigrantu draugs runā angliski, viņš runā ar akcentu. Ja krieviski - bez akcenta, ar plašāku vārdu krājumu, bet tāpat angliski. Un izrādes sākuma izteiksmīgā žestu valoda un "SENK JŪ!" attur jebkuru skatītāju no "mātes" valodas sajaukšanas ar "īsto" angļu.
Par simboliku un tādiem niekiem nerakstīšu, tāpat neviens nenovērtēs. Ļaujiet tikai pateikt, ka Anitas dzīvoklī pirmais Viktora kompliments ir "You have good hands. Good.", bet Anita aiziet ar nepabeigtu "hand-job" un kliedzienu "Finish it up Yourself!" Roku motīvs un darba motīvs gan tieši, gan netieši caurvij visu darbu. Come on, Viktors beigās izmisis čukst, ka nepazīst savas rokas. Bet, yeah, parunāsim tad, kad būs par ko parunāt, jo pašlaik es varu melot. Ananāsu motīvs.
Man patika. Patika vieglums un dinamika (pirmie divi cēlieni hilarious, tad spriedze un skandāls, atkal vieglums un tad viss sabrūk), patika brīnišķīgais Grimmer (kolēģis salīdzināja ar Lock, Stock & Two Smoking Barrels) visai bieži humorā izteiktie draudi. "So that's what they did in Ukraine? Well, it was still on the map, last time I checked..." Vārdu sakot, patika. Ievērojami labāk par Equus ar kailo HP un Waiting For Godot. Man ir maza britu teātra pieredze.

Tagad lasīšu Bībeli (Exodus politiskā analīze). Un manā otra priekšmeta research grupā esmu vienīgais puika. Ar glītākajām grupas dāmām (bet tas ir tikai salīdzinoši ar grupu un neko nenozīmē, diemžēl). Veiksmīga dzīve pēdējā laikā. Tagad pasūtīšu pāris filmu scenāŗijus Amazon un izlasīšu akadēmisku rakstu par Vesu Andersonu - ja Universitāte man abonē tik daudz akadēmiskos e-žurnālus, kāpēc to neizmantot un nekļūt vairāk high-brow nekā es esmu?
Un es tagad varētu komentēt citu cilvēku blogus, nu, vadlīnija maniem ierakstiem, Jums interesantāk, man interesantāk. Spiritualized teksti man krīt uz nerviem, bet ir tik brīnišķīga vizuālās mākslas maniere. Patiesībā, es viņu pieminu tikai tāpēc, lai pasūdzētos, ka man viņa teksti krīt uz nerviem. Nabaga es.
Un vēl, guļot pie El Perro Del Mar ir VISLABĀKIE sapņi.
</span>

"Pēc pusstundiņas pirmais paukošanas treniņš šajā trimestrī. Ceru uz visu to labāko." Pardon, bet parādās jautājums: "Ko es domāju to rakstot? Pusstundiņa? Ceru uz visu to labāko?" Vai nu man bija vienalga, vai es biju sīks un Pastkartēm pretīgs cilvēks, kas dzīvē neko nesasniegs. Ar nekā nesasniegšanu es domāju ģimenes, zelta retrīvera, ģimenes auto, piepilsētas mājas un vasaras izbraukumu sasniegšanu. Tādēļ atvainojos par šiem vāŗdiem un lūdzu tos neņemt vērā.
Paukošana bija tres bien. Šoreiz mazāk elegances, mazliet vairāk sviedru un izmisīgu centienu. Esmu vienīgais puika - iesācējs pie špagas, jo visi pārējie aizrautīgi darbojas ar floreti un zobenu. Augstākas latiņas, mazāk paukošanas, vairāk zaudējumu.
Man patīk lasīt Mandras jauno emuāru. Satura ziņā nekas daudz nav mainījies, bet liekas, ka būtu. Arī jaukākas bildītes.
Man šķiet, ka šajā trimestrī atradīšu diezgan daudz laicīša daiļliteratūrai, filosofijai un dzejai. Es gribu sev atklāt Rušdi, es gribu sev paplašināt Vailda horizontus, es gribu Borhesu un Markesu, Loku un Mõru, Monteskjē un Veblenu. Un pats labākais - man šāda iespēja būs.

But the life of man is a sorrow
And death a relief from pain,
For love only lasts till tomorrow
And life without love is vain.
/O. Vailds/

Adele bija quite sweet. Varētu būt mans mīļākais popmūzikas koncerts, kurā jāsēž. Viegla omulība, ļoti organiska tērzēšana ar publiku un publiska kautrēšanās uz skatuves, atmiņā nepaliekoši fona mūziķi un iesildošie puikas, milzīgs gaismuzraksts ADELE un pirmā satikšanās ar mazpilsētas Operas namu. Kas ne ar ko neatšķiras no mazajiem Londonas teātriem. Alus un crisps, nevis vīns un jogurta tortes.
Masu pasākumu saraksts: teātris rīt, tad Vampire Weekend, A Hawk and a Hacksaw, Noah and the Whale, Lykke Li + El Perro Del Mar. Patiesību sakot, izvēlējos abus pēdējos koncertus tāpēc, ka šeit ir maz glītu dāmu, bet Laura Marling, Li Lykke Timotej Zachrisson un Sarah Assbring ir mazliet patīkamas pārmaiņas. Un vēl tāpēc, ka sekoju līdzi Noah and the Whale izaugsmei un gribu miera koncertus visai posh klubos.
Pēc pusstundiņas pirmais paukošanas treniņš šajā trimestrī. Ceru uz visu to labāko.
Tagad maigi šķirstos cauri Mora "Utopijai" un studentu mākslas žurnāliem. Visticamāk būs kaut kas glīts jāuzraksta.
Un beidzot jāsāk šeit rakstīt kaut kas par saviem dzīves uzskatiem.
Vai patērētājkultūras izveidošanās ir negatīvi vērtējama parādība?

Pirmkārt, varbūt sākšu rakstīt studentu mākslas-kultūras-filosofijas žurnālam. Indie mūzika, politiskā filosofija, šāds tāds sirreālisms, šāds tāds kino un literatūra. Īstenībā, studentu žurnāla līmenim esmu tīri pateicīgs puika.
Otrkārt, atradu biļeti un rīt iešu uz Adeli. Nopirku tāpēc, ka pāŗāk jau nu tuvu, pārāk lēti un pārāk viņa ir populāra, lai neietu.
Treškārt, dzērām baltvīnu, skaļi lasījām Vailda dzeju un spēlējām vecas datorspēles.
Ceturtkārt, iegādājos Lives of Others, Science of Sleep un Ben Hur. Šeit slēpās arī dienas moments. P - puika no HMV, E - es.

P [turot rokās Science of Sleep]: Do You have an id for 15?
E /mulstu, ieturu pauzi/ Y... You must be kidding me?
P: Nope.
E [smejoties, rokoties somā]: Yeah, I've got an id for 15, but is this really necessary?
P /neatbild, gaida, apskata manu pasi ar dzimšanas gadu (1988) un sasmejas/ You look rather young.
E: I'd like to believe that's a good thing.

Apmēram šādi. Man parasti 21-krogos neprasa id.

Eksāmeni ir garām.
Kubrika "Lolita" ir awesome.
Laiciņš jauks.
Puikas eleganti.
Varbūt rīt sākšu mazliet publiskāku dzīvi.
Bet, vispār, šis ieraksts tiek veikts tikai tādēļ, lai man nebūtu piektdiena bez ieraksta.
Mūsu dārgākais vīns bija pāretiķojies. Ilgi taupītais Katalonijas brīnums sabojāja vakaru. Bet nesabojāja gan, jo dzērām jagertee, haha, kas īstenībā ir GROKS. Vācieši var dzert, ko vien vēlas, kamēr tas negrauj mūsu ilūzijas.

Klausos, kā Salamans Rušdi stāsta BBC par savu jauno darbu, dzeru ūdeni, jūtu kaut kādu nelabumu, spītīgi neģērbjos un niekojos ap Milla un Ruso atkārtošanu. Tikko pārskrēju pāri "On Liberty", tagad noklausīšos kaut kādu Podcast par šo darbu, tad līdzīgi izrīkošos ar "The Social Contract". Popers ir īss, par Platonu un Makjavelli tikai noklausīšos podcast-us un eksāmenā nerakstīšu. Negribu es pašlaik pārlasīt "Republikas" fragmentus un "Valdnieku".
Patiesību sakot, tā vien gribas iegādāties "The Enchantress of Florence". Izklausās pēc mīlīga storytelling ar kultūras bagāžu, Moguļu (latviskojums?) Indiju un Makjavelli Florenci.
Man neprātīgi patīk Džons Stjuarts Mills ar viņa neprātīgo viedokļu brīvību. Pat tad, ja, skeptiski skatoties, daži argumenti neiztur kritiku un liekas nepamatoti, "Par brīvību" ir tik skaista un rada ticību, ka "Sargi uz Torņiem" un tamlīdzīgi pasākumi varētu arī nevienam neko daudz nenozīmēt. Ka varētu būt labi un omulīgi. Omulīgs darbs lasīšanai, tomēr ne tik spēcīgs kā Ruso, manuprāt. Mazāk nodrošināts pret kritiku.
Kaimiņpilsētā būs Guillemots, Noah and the Whale (trešo reizi) un Lykke Li. Un gan jau vēl šādi-tādi artisti. Noah and the Whale ir redzēti jau divreiz pēdējā pusgada laikā un ir brīnišķīgi. Lykke Li ir visai glīta, Guillemots solās būt party-on. Bet biļetes vēl neesmu nopircis, jo nevaru izdomāt: a) vai iet uz Guillemots; b) vai iet uz Noah and the Whale vai Lykke Li, jo es nevēlos gigs divas dienas pēc kārtas.

Labrīt, St. Vincent!

Ja uz pasaules ir kāds cilvēks, kam šodien ir kaitinoša pwnage diena, tad tas ir mans kolēģis. Lai gan beigās jau viņam viss izvērtās labi.
Klausos džezu arī šodien. Tik mīlīgi. Un, yeah, Bad Plus par sevi raksta kā par indie jazz band.
Pastaigā apmeklējām divus ciemus, kas līdz šim nebija apmeklēti. Omulības sajūta sky-high, šeit ir saulains un glīts laiks. Šeit ir pīlēni, pienenes un citas puķes.
Un es jau otro vakaru izskatos pēc dramaturga.
Man nepatīk tas, ka es rakstu atskaites, nevis pārdomas, bet, lai rakstītu pāŗdomas, vajag mazliet vairāk laika, jo tur jābūt precīzam. Bet precizitātei laika nav, rītdien ekonomikas eksāmens. Un ekonomikā esmu vārgs puika, jo tā man riebjas un es no tās izvairos.
Pasūtīju šodien Amazon kārtējo porciju ar DVD un grāmatiņām, tagad aiziešu pēc zemeņu Actimel (kas ir brīnišķīgs, jo šeit normālu jogurtu atrast ir visai pagrūti).
Vai vakardien noklausījāties Bad Plus - Life on Mars? Vai jūs to noklausītos, ja es to ieliktu YY?
http://download.yousendit.com/1E6AAE4629D9AC74

Tāds vieglums un smagums tajā pašā īsā laika periodā. Brīvdienu puikas un meitenes, kas neskaita glāzes un pudeles, naktis uz dīvāniem un miera krekli, brīvdienu video un tērzēšana. Skarbi vīrieši un sievietes, kas raud, skatoties filmas, mēģina salabot dzīves, dzīvo sev svešā pasaulē un šonakt gulēs ar mēteli segas pārvalkā.
Bad Plus - Life on Mars ir oficiāli mans mīļākais kovers. Un Bad Plus un Esbjorna Svenssona Trio ir tik brīnišķīgi arī tad, kad nespēlē Bovija un Blondie koverus. Tādi mīlīši.
Es varētu stāstīt, kas notika, bet es esmu pārāk emocionāls un tā. Ievācos atpakaļ savā istabiņā, vēl neesmu salicis grāmatas plauktā. Un neesmu ticis pie savas segas un spilvena. Un saņēmu Darjeeling Limited DVD kopā ar istabiņas atslēgām. Un jūtos laisks, bet kāja trīc zem galda, pat šo teikumu rakstot. Neprātīgi trīc, tā, kā agrāk nekad nav trīcējusi. Tā, ka to vien gribas, kā sist dūri galdā, pat nespēlējot kārtis.
Melošana ir brīnišķīga kāršu spēle. Un man mazliet padevās arī zolīte, lai cik tas nebūtu neticami.
Un vēl man patīk no rītiem pamosties istabā kopā ar kādu. Neprātīgi.
Man ir pirmais draugiem.lv video.
Es gribu kruīzu pa Vidusjūru. Ar plašu istabu, divguļamo gultu, darba zonu rakstīšanai, kazino, bāru - restorānu, bāru uz augšējā klāja, baseinu, atpūtas krēsliem un skaistiem cilvēkiem.
Mans "mood" lodziņš atbilst man visvairāk.
Noklausieties Bad Plus - Life On Mars.

Pasaule nevar apnikt. Par to citreiz.
Šovakar ir Velvet Underground, bet rīt būs brutāls fizisks darbs. Bez vestēm un kaklasaitēm. Vecos džinsos un deviņdesmito t-kreklos. Zemes smarža un sevis pierādīšana.