Sēcu uz monitoru ar aizmiegtām acīm un klausos skaļu Pais Tropical.

Tātad, vakardien bija mīlīga diena. Pat ļoti. Kāpēc? Lūk, kas notika (hronoloģiskā secībā).
Pamošanās vienos, laiskošanās, literatūra un brokastis.
Ceļš uz centru, kur trolejbusā nebija skaistu cilvēku, bet nebija arī nomācošu personu.
Neliels salidojums 3 cilvēku apmērā kādas universitātes vestibilā. Un apziņa, ka MV nevar būt deadpan, jo viņam vienmēr ir jāsmejas.
Divas parlamentāras debates par tēmām, ka "pilsoņiem vajadzētu būt spējīgiem atlaist parlamentu" un "pilsoņus, kas izdarījuši divus noziegumus ar nolūku, būtu jāizsūta trimdā".
Satikšanās ar otru kolēģi, kas ir majorly pissed un ciemos taisnojas par izsūtītām kartītēm, pieprasa visu uzmanību un zog cepumus. Cepumi bija labi. Es tur atgriezīšos.
Ceļš uz neeksistējošo krogu, kura laikā ir skarba diskusija par to, vai meitenēm labāk patīk zagtas un nejēdzīgas dāvanas (uzraksts "Pārdod Māju") vai kaut kas tāds, ko principā var nopirkt "Valters un Rapa".
Neeksistējošais krogs "Space Dog", kurā kolēģis kļūst out of bounds, es iedzeru mazliet kokteiļu un mazliet vairāk viskija un strīdos ar MV par to, vai kapitālisms dabiski noved pie patērētājsabiedrības. Tad mūs atceras un mēs sākam runāt par manu kaklasaiti, Sandras Mētras izgriezumu un Toma Grēviņa dzīvokli. Un vēl kaut ko. Elīna Kolāte ļoti smejas, kad uzzina, ka es iešu uz Essential. Otrs kolēģis aizmieg, pazūd un izslēdz telefonu. Atvadoties es kaut ko saku Sandrai Mētrai, saku par lietu (ā, tai skaitā kaut ko skarbu par to, ka pagaidām tur neplānoju iegriezties). Es apsēdos uz kāda džempera to sakot, joprojām jūtos mazliet vainīgs.
Pēc īsām uzkodām dodamies uz maģisko klubu Essential, kurā mūs ielaiž Dj Get Dizzy, kam, starp citu, būs Latvijas tūre "Over the Top Tour". Amazing. Essential man patīk vairāk nekā britu naktsklubi. Un, jā, es tur, hahaha, iespējams atgriezīšos. Kunga prātā, protams, citādi būtu nomācoši.
Ledusauksts minerālūdens, nejaušas satikšanās, taksometrs un miers.

Šodien mani varēs satikt debašu klubos, neatvērtos bāros un Essential. Lasu Dostojevski un joprojām patērēju dzērienus.
"Nāras" pirmizrāde nepalika atmiņā. Pieklājīga opera un bloody viss. Operas bufetē joprojām nepatīkams sarkanvīns.
Es strādāju uz cilvēkiem, nevis uz sevi. Es esmu priekš jums. Viss, ko es daru, ir publikai.

Rīt no rīta:
a) došos pie paredzams, iespējams, kopā ar kolēģi;
b) noskūšos beidzot;
c) atsākšu savu publisko dzīvi, kas sevī ietver iziešanu no istabas un kaut ko jauku;
d) pabeigšu Akuņinu;
e) pabeigsim The Flock of Shock

Man šķiet, ka es gribu kaut ko mainīt savā dzīvē, bet tajā pašā laikā viss ir diezgan awesome. Piedodiet, ka pēdējā laikā ierakstu maz / tie paši ir apšaubāmas kvalitātes.
Eju ar tēvu skatīties Black Books.

Šodien jāiet pie friziera, bet vakar bija jādara lietas, ko gribējās darīt, tikai tāpēc, ka gribējās darīt ļoti. Tās lietas, ko nevajag darīt.
Kafk-grāmata man ierosināja izlasīt "Pili". Ar to nodarbošos mazliet vēlāk.
Un "Maskava - Gailīši" ir awesome, arī postpadomju puikām neuztverot visas references un citātus.
Un Akuņina "Fandorina" sērija ir tieši tikpat izklaidējoša kā Roulingas "Potera" sērija. Tikai notur pie grāmatas pāris dienas, nevis vienu vakaru. Gan smagāka valoda, gan cita valoda. Viss, vispār, valodā, mīlīši.
Sapņoju par to, ka esmu nenormāli pašiznīcinošs (fiziski) un pa kripatai sadedzinos (metaforiski), un tas sagādā skatītājiem milzīgu mākslas baudījumu un prieku.

Tims Šāfners ir datorspēļu Vess Andersons.

Miera t-krekls,
apakšveļa
un vannas vidēji
trīs reizes dienā.
Grāmatas
un televīzija.
Vienaldzība
un puteņi aiz
plastmasas logiem.
Neskūšanās
un viskijs,
divpadsmitgadīgs.
Principā jau
sūdzēties nevajadzētu.

Haha, sadalīju šo rindiņās tikai tādēļ, lai būtu garāks ieraksts. Arlabunakti.

Man ir apsēstība ar grāmatu veikaliem un naudas tērēšanu. Kopā.
R. Robertsons "Kafka. ĻSI", es ceru, ka man parādīs kādas iespējas kā lasīt Kafku, Metamorfozes man patika, Procesu - izmocīju, ja šī grāmata neatvērs apvāršņus, Kafku kādu laiciņu nelasīšu, paaugšos;
I. Šlāpins "Karmabandha", vienīgā no pēdējā nedēļā izlasītajām grāmatām (ā, Bunjuela autobiogrāfiju pabeidzu kaut kad pēdējā nedēļā, bet sāku lasīt vēl ārzemēs), ļoti patika, ideāli dzejoļi, ko deklamēt iepazīstoties;
V. Jerofejevs "Maskava - Gailīši", pārāk liela jau nu ažiotāža, gandrīz vai kā pašlaik ap Rudaka grāmatu;
L. Vitgenšteins "Loģiski filosofisks traktāts", sāku lasīt pamatīgi iedzēris, sapratu, ka tas nav tas, ko es vēlos lasīt vieglos vakaros, atliku uz pāris nedēļām;
Dž. K. Roulinga "Harijs Poters un Nāves Dāvesti", vēl neiegādājos, izlasīšu pāris vakaros un gūšu GANDARĪJUMU;
F. Dostojevskis "Piezīmes par krievu literatūru", tāpat vien, bija lēti un var paralēli palasīt kaut ko, tikai tādēļ, lai paplašinātu savu krievu literatūras gaumi un gūtu ieteikumus nākotnei.
Patiesību sakot, varen pretenciozs grāmatu saraksts. Es vispār esmu kļuvis ļoti pretenciozs, kopš piestaigāju uz kolēģa filosofijas lekcijām, būs šis jāizbeidz.

Šis ieraksts būs veltīts manu pēdējo nedēļu sapņu un dzērienu dzīvi. Mazliet pieminot arī ballītes.
Vīns un viskijs. Dažādu izcelsmes valstu, vecumu, krāsu un cenu vīni Jorkā, vēl mazliet JD. Džins ar toniku Mančesterā. Astoņpadsmitgadīgs skotu viskijs mājās. Džins ar toniku un pāris dry martini Rīgas sirdī. Atkal vīns un divpadsmitgadīgs skotu viskijs mājās. Pēdējās dienas es esmu pavadījis mazliet apreibis.
Pirmās dienas mājās es gulēju uz dīvāna, savos miera kreklos. Tagad atgriezušies vecāki.
Ballītes. Savu divdesmito dzimšanas dienu sagaidīju visai brīnišķīgi. Pusnakts ar vīnu un zvanu no Latvijas, pamošanās divos, divas stundas Velvet Underground, gulēšanas uz muguras un savu roku pētīšanas, ārpustūres un bezmaksas akustiskais Mystery Jets koncerts (bungu zēns pazaudē savu bungu vālīti un vienu dziesmu nospēlē ar vienu ģitārista kruķiem, vēlāk uz skatuves uzaicina meiteni, kas apgalvo (un apgalvo patiesību), ka var nodziedāt Lauras Marlingas daļu jaunajā singlā, kas, starp citu, ir awesome). Bet tāpat labāk būtu gājis uz frYars. Neviens, izņemot manu kolēģi, nezina, ka man ir svētki, un tērzē britu sociālo nonsensu. Pēc koncerta mazliet ģitārspēles gājēju tunelī ar kolēģi, viskijs, Flight of the Conchords un nakts kolēģa istabiņā uz grīdas.
Atgriežoties mājās kokteiļi brīnišķīgās iestādēs ar jauno rakstnieku X, ceļš mūs aizved uz I Love You, kur notiek slēgts pasākums. Gorans Gora, džins, toniks un Frenks Tērners, tā, mīlīši, esmu pavadījis šīs dienas.
Mans spilgtākais sapnis ir bijis aizbraukt uz kolēģa mājām Rīgā, doties mazā pastaigā, izsist kādas mašīnas vējstiklu ar baltā cimdā ievīstītu ķieģeli un doties tālāk. Mūs, protams, notver policija, mašīnas īpašnieks, protams, atpazīst balto cimdu, bet mēs izrunājamies laukā no situācijas, braucam mājās un dzeram bezgalīgi vecu skotu viskiju.
Nonchalance.

I should take this moment to assure you that I'm not an alcoholic. Of course, I've occasionally managed to drink myself into oblivion, but most of the time it's a kind of ritual to me, one that produces a high like that induced by a mild drug, a high that helps me live and work. If you were to ask if I'd ever had the bad luck to miss my daily cocktail, I'd have to say that I doubt it; where certain things are concerned, I plan ahead.

( Dry Martini, anyone? )

Labvakar, dāmas un kungi!
Pastkartes, otrais cēliens jeb "Publisko pastkaršu albums".
Kopš februāra vidus, kad Pastkartes īslaicīgi zaudēja savu jēgu, ir noticis visai daudz. Bet par visu pēc kārtas. Šajā ierakstā par filmām manā dzīvē.
Bunjuels un Andersons. Vispatīkamākais ir sākt skatīties vienu un tad otru, tikai lai pēc pāris dienām uzzinātu, ka citi arī tos skatās.
The Royal Tenenbaums ir viena no manām mīļākajām filmām. No tām, kad gribas gulšņāt dīvānā un būt saldsērīgam. Varbūt noskatīšos trešo reizi. Rītdien pat.
Rushmore man ir vienaldzīga.
The Phantom of Liberty mani sajūsmināja NEPRĀTĪGI. Buržuāzijas diskrētais šarms + mazliet vairāk sirreālisma. Awesomeness, vieglums, cilvēka prāta tumšās puses un patīkams vakars.
Los Olvidados ir Cicade de Deus sešdesmitajos. Ar vēl lielāku skarbumu. Bunjuels ir tumšs, tas man viņā patīk.
Simon of the Desert, mmmm, mmmm, kārtējie reliģiskie motīvi, mazliet absurda un vislieliskākās sešdesmito dejas ever.
Belle de Jour liek saprast, kas ir glīts Katrīnā D. un jau atkal niekojas ap novirzēm. Skaisti niekojas, niekojas tā, ka aizraujas elpa, niekojas ar skaistulēm, neliešiem un buržuāziju.

Maltese Falcon, Escape from Alcatraz un Bullitt ir tipiskākās puiku filmas, ko skatīties naktīs. Un Rozes Vārda ekranizācija man arī patīk.
Un No Country For Old Men tomēr ir vizuāls mākslasdarbs.

Izņēmu no bibliotēkas akadēmiskas esejas par Bunjuelu un viņa autobiogrāfiju. Nākamajā rakstā citāts par alkoholu.