Crystal Castles (attēlā) albums ir manā gada Top 10. Blakus Hot Chip un Dan Le Sac VS Scroobius Pip. Fleet Foxes, ko tik ļoti liela The Times (nopietni, vismaz divās dienās īpaši izcelts šis albums) klausīšos šovakar.

Kas notiek šodien? Patiesību sakot, tas pats, kas vakardien un rītdien, tikai ar lekciju un group work pa vidu.
Tādas filmas kā "Lawrence of Arabia" vairs nevarētu uzņemt. Ne jau tādēļ, ka masu skati vai kas, bet filmā nav neviena personāža - sievietes ar vārdu beigu titros. Nav neviena personāža - sievietes ar tekstu scenārijā. Un vispār, sievietes tur parādās tikai "slepus raugoties teltī", apmēram piecpadsmit sekunžu garā ainā. Pirmā Pasaules kara frontē, par Arābiju nerunājot nebija vietas sievietēm. Mūsdienās tādā filmā būtu gan Love Interest, gan tough chick fighters, gan kas tik vēl ne. Par to esmu visai pārliecināts.
Lasu par teātri ar patīkamiem projektiem, lasu par vakardienas "t3h" futbola spēli (bet, piedodiet, kāda man emocionālā piesaiste var būt turku - čehu spēlē? un kādēļ skatīties spēli, kurai nav emocionālās piesaistes?), lasu, lasu, lasu.
Mani miera krekli vairs nefunkcionē. Tagad tie ir tikai šiki krekli, ko nēsāt ikdienā.
Starp citu, cik lielu vērību Latvijas mediji piešķir Zimbabvei?
Un, lūdzu, Thierry Bouet (vai tulkot uz Tjerī Buē būtu pieņemami?) - Au Lit - man patīk šie fotouzņēmumi.

Man ir aizdomas, ka manas dzīves dinamika šodien ir tāda pati, kāda tā būs pensijas vecumā un, iespējams, arī laika posmā pirms tā.
Pamošanās, skatiens telefonā, varbūt kāda īsziņa no gultas, varbūt nē. Ieslēgts dators, pastaiga pa dzīvokli, skatiens spogulī. Datorā apskatītas abas obligātās internetvietnes (klab un universitātes e-pasts), uzlikts Classic FM (muzikāli daudz patīkamāks nekā LR3, lai gan kolēģis saka, ka LR3 rada viņam lielāku omulību). Duša (iznākot no dušas skan mūzika), pirmās drēbes, brokastis, atvērti aizkari, nomazgāti trauki un saklāta gulta, promejot ieslēgta tējkanna. Nesteidzīga pastaiga uz studentu veikalu, iegādātas nepieciešamās preces un ikrīta avīze. Atgriežoties mājās, vēlreiz uzvārīta tēja (ūdens jau ir karsts, tādēļ ļoti īss process) un mūzikas+tējas+avīzes process glīti sakoptā istabā. Vēlāk mazliet literatūras, mazliet futbola, mazliet kino. Brīnišķīgi.
Man pēdējā laikā bail atsvešināties. Un no tā, ka citi cilvēki atsvešinās no manis. Bet tajā pašā laikā I can't be bothered atbildēt uz īsziņām (izņemot dažas), dr.lv vēstulēm un e-pastiem. Un, ja atbildu, tad parasti lakoniski. Un, ja ne lakoniski, tad piespiežoties un ar neprātīgu liekulības sajūtu. Vienkārši man nav ko teikt, manā dzīvē ir baltas miglas miers, pat ne apātija (jo šī rutīna nav uzspiesta, šo rutīnu esmu izkopis es pats, man patīk šeit dzīvot, man pašlaik nevajag kalnu brīvdienas, rollercoasters un emocionālus satricinājumus, man vajag The Times, baltas gultas un ļoti mierīgu skūpstīšanos, man vajag drošību un mieru).
Tagad lasīšu Robertu H. Beitsu, dzeršu Earl Grey un turpināšu klausīties klasisko mūziku, as the self-satisfied and snobbish wannabe intellectual I am.
Lūdzu, te Jums mazs brīnums, ja vēl nebijāt pazīstami: BLACKMIRROR-RORRIMKCALB

Protams, ir mazliet žēl, ka itāļiem traki jācenšas, lai tiktu tālāk, bet pēc Fra - Ned spēles tomēr ir labāka sajūta. Tā, ka puikas ir pelnījuši, kamēr itāļi paši ir vainīgi pie savām problēmām.
Ja Jūs man nosauktu tematu, es rīt varētu uzrakstīt subjektīvi kritisku rakstu, tā glīti.
Un mazliet žēl, ka šodien automašīnu zagļi nestaigā trīsdaļīgos uzvalkos. Vismaz man liekas, ka nestaigā.

They're asking - is it good or bad?

( Bērnības Izklaides )

Fidels Kastro runā ar Edu Salivanu, viens no maniem mīļākajiem video. Pēc veiksmīgas revolūcijas Kastro kunga balsī (un acīs) ir tāds naivums, ka grūti viņam neticēt.

Carte Postale ir saaukstējies, izbraukājies pa šikām viesnīcām, uzņēmis pie sevis vecākus, ieguvis šādus-tādus "Rīgas Laikus" un "Privāto Dzīvi" (citējot kolēģi, "Privātā Dzīve" nav "Privātā Dzīve" bez kāda, kas apprecas, kāda, kas nopērk villu, un Nagļa).
Vakardien BBC nerādīja spēli, ko ļoti vēlējos redzēt, proti, Nīderlande - Itālija. Klausījos BBC5, tagad skatos highlights un apskaužu tos, kas redzēja. Ja kādam ir vēl idejas, kur Euro 2008 spēles skatīties internetā, klausos, klausos, klausos.
Niekojos ap obligāto literatūru, niekojos ap domino un "Brīvo Mikrofonu" LR1 ēterā.
Joprojām meklēju atbildes uz jautājumiem "Vai valsts plānota ekonomika obligāti noved pie lielākām kļūdām nekā tirgus ekonomika? Cik lielā mērā "lielākām"?" un "Vai iespējamas citas incentīvas (piedodiet, nespēju piemeklēt atbilstošu vārdu latviski) darbam, izņemot algu diferenciēšanu? Vai incentīvas vispār ir nepieciešamas?" Ja uz šiem jautājumiem atrastu loģiskas pro-marksistiskas atbildes, ārkārtīgi priecātos. Citādi pagaidām kožļāju Marksu, priecājos par to, ka ir kaut kas pret-kapitālistisks, un skumstu par to, ka tas nesniedz atbildes. Tā lūk.

Pēc jaukām Mančesteras brīvdienām (un pāris dienas pirms nākamajām) ir sajūta, ka šodienai nav īsti nozīmes, ka viss svarīgākais ir noticis kaut kad nesen vai arī notiks kaut kad pavisam drīz.
Bet tomēr: Orvela "Lauva un Vienradzis: Sociālisms un britu ģēnijs" ir eleganti uzrakstīts darbs. Spilgtākais britu-angļu mentalitātes apraksts, ar ko nācies saskarties. Nākamais sarakstā Vēbers.
"Kapitāls", savukārt, atbildes nesniedz, sniedz tikai spēcīgāku izpratni par Marksa idejām.
Dzeru pepsikolu, patērēju McCoys crisps. Ārā līst, bet es pastaigājos tāpat.
Ir biļetes uz Bjorku, Sigur Ros, Positivus AB, esot arī uz Dziesmu Svētku koncertiem, vēl jāiegūst Lū Rīds. Vakar saņēmu maija "Rīgas Laiku". Bet vasara tomēr ir lauku mieram, nevis aktīvai koncertdzīvei. Mans 1-2-3. jūnija koncertmaratons ir pietiekami skarbs.
Faustino VII Rioja Blanco (sestā gada) joprojām ir mans mīļākais baltvīns. Mančesteras restorānā "La Vina", ar jūras velšu paelju.
Paukošanā vakardien pamatīgi izgāzos (15-2 un 15-6 pret stiprajiem puikām, lai gan pirms nedēļas ar tiem pašiem cīnījos ~15-11 un 15-9). Nestrādāja ne ierastās māņkustības, ne aizvien precīzākie dūrieni ceļgalā. Un pret pieklājīgiem flèche es joprojām nemāku izvairīties.
Šahā šodien zaudēju kolēģim, vakardien - neizšķirts, bet spēles kļūst aizvien interesantākas.
Manuprāt, visu, kas ir rakstīšanas vērts, esmu izstāstījis.

Sigur Ros, Bjorka, Positivus, labi. Bet kad es varēšu dzīvot laukos?

Nevaru saprast kāpēc, bet man The Ting Tings pašreizējā emocionālajā stāvoklī patīk vairāk par Dan Le Sac vs Scroobius Pip. Un vispār viņi atgādina Avrilu. Un vakardien es klausījos gandrīz tikai LR3 un KRS-One.
Šodien jālasa Orvels par sociālismu un jāgaida špagas, ja tā var izteikties, ugunskristības. Es joprojām esmu mazliet sajūsmināts.
Pēdējā nedēļā vidēji 3-4 šaha partijas ar kolēģi dienā. Un pokers internetā uz nelielām summām.
Lūk, kā dzīvojam.