look what passenger did on your backseat

dažreiz gribās tikai nomirt.

gribu tikai piespiesties viņa siltajam sānam un vairāk neko. viņa smaidošajās acīs ir miers un mierinājums; kā viņš skatās manī, itkā redzētu man cauri. es tik ļoti gribu, lai viņš man redz cauri. es nemaz nespēju iegrimt attiecībās vēl vairāk, vēl vairāk iegrimt otrā cilvēka - tas ir viss, ko es varu dot, man vairāk nekā nav. tā esmu viskailākā es, kāda vien es varu būt.

ārpus viņa siltā sāna ieloka ir tikai apdullinoši trokšņi, nepareizas vibrācijas un haoss.

man riebjas šādi atklāties. tas ir kā izmisīgi klauvēt pie durvīm, kuras nekad neatvērsies.

tāds cilvēks kā tu un tomēr samulsti no viena skatiena. man nepatīk par tevi domāt, bet tas vienkārši notiek. ne interese, ne atmiņas, bet vienkārši tevis uzpeldēšana. kaut kas neizdzēšams un kaitinošs.

gribu maigi pamīlēties. aizmirsties svešā ķermenī. svešu padarīt par savu.

es gribu tevi izdrāzt un tu to nezini.
tu arī to gribi, tāpēc vairs nav interesanti.
jau paskatoties uz tevi, es zinu, ka tas nemaz nebūtu tik forši, kā man patīk par to fantazēt.
haha. tieši tā.

man trūkst disciplīnas. es sev neko nespēju aizliegt.
to visu var shematizēt.
tas viss tā ir, es tāda esmu tikai tāpēc, ka cilvēki man māca dzīvot, bet nedod to, ko man vajag.
ko man vajag? es neteikšu.
nu labi, pateikšu.
man laikam vajag, lai mani mīl.
visiem taču to vajag, vai tad nē?


bet vispār mani nevajag mīlēt. man trūkst disciplīnas.

kādreiz par visu vairāk es vēlējos tieši viņu. neko citu.
tagad par visu vairāk es vēlos, lai viņš iemīlās kādā citā. lai ir laimīgs.
viss, tas manī ir beidzies.

ir smagi atzīt, ka nespēj pieķerties cilvēkiem ilgstoši. ka patiesībā pieķeries tikai sev. ka tikai bez sevis nekādi nevari.

reti ar mani tā notiek, bet tas džeks autobusā bija pie rokas ņemams un klusā kaktiņā izvarojams. ne jau baigi glīts vai kā, bet tāds mierīgs un vīrišķīgs, ar dziļu skatienu, īsā bārdā paslēptu seju. pasmīnēju par sevi. par to, ka arī manī ir cilvēciskas kaislības. tomēr nevaru es no visa paslēpties.

man ir bail mirt. paniski bail! beidzot.

vai nu es viņu pametīšu.
vai arī pavadīšu visu dzīvi kopā ar viņu.
ir arī trešais variants - viņš pametīs mani.
tas ir labākais, kam es neticu.
izklausās dramatiski, bet tieši tik vienkārši tam jābūt, lai tas izdotos.
sarežģītas lietas ilgi nedzīvo.

bet gandrīz viss, kas ar mani notiek, ir paradoksāls. uzticīga es varu būtu tikai tam, ko nemīlu. mēģinot atriebties, sāpinu tikai sevi. izmetu no sava redzesloka visus, īpaši nešķirojot - patīk vai nepatīk. un tikai cilvēkam, kas dara man pāri vai ir vienaldzīgs, ir kaut kāda vērtība manās acīs.

man nevajag ideālo vīrieti, kuram neredzu nevienu trūkumiņu, nevienu skrambiņu uz spīdīgi nopulētās virsmas. man nevajag, lai viņš dāvina puķes, tur man roku, taisa ēst un vēl sazin ko. man vajag viņu mazliet uzšķērst, lai viņš kļūtu man interesants. ar roku sataustīt viņa iekšas, lai viņu saprastu. man vajag, lai viņš ir īsts. tādu ideālo mīļumiņu ir tik sasodīti daudz. viņi ir patiešām forši, bet man nekad ar viņiem nebūs pa ceļam.

jā, es esmu ļoti nejūtīga. bet es esmu emocionāla. es varbūt nespēju iemīlēties, toties es ļoti labi izjūtu svešas sāpes.

varbūt pietiks tēlot cietēju. cietējas tēlošana ir aizstāvēšanās. ja jau aizstāvos, esmu tātad kaut ko sastrādājusi. cietēji vienmēr manipulē. tā ir tāda netīrā spēlīte, tas ir jāizbeidz. es gribu dzīvot vienkārši. esmu par slinku tik nevajadzīgai piepūlei. es varu dabūt to, ko gribu arī bez savas morāles piesmiešanas.
un es gribu seksu.

ne jau viņiem vajag palīdzību, tiem, kam esmu devusi atbalstu, nē taču. atbalsts bija vajadzīgs man. vēl joprojām ir vajadzīgs. bet es par to varu tikai uzrakstīt, es par to nekad nerunāju. es par sevi nestāstu. mani neviens nav pa īstam pazinis. neviens nav redzējis mani raudam. es te runāju par draugiem. jā, es nezinu, kurā brīdī es pārstāju runāt par problēmām un nezinu kāpēc. tagad varu tikai pabrīnīties, iestigusi līdz augšstilbiem vientulībā. es nezinu, kāpēc es visus atgrūžu. varbūt zinu gan. tāpēc, ka neredzu nevienu patiesu cilvēku sev apkārt. attālināties ir tik viegli.

varbūt tāpēc esmu tik sasodīti viņam pieķērusies. viņš ir gandrīz tāds pats kā es, tikai labāks. viņš arī par mani neko daudz nezin. varbūt tas viņam ļauj mani tik vienkārši mīlēt. varbūt ne mīlēt. mēs vienkārši pavadām daudz laika kopā, kaut kāda pieķeršanās laikam. kaut kā izdodas saprasties, kaut kādā mistiskā veidā.

viņš mani piespieda sev klāt tā, itkā negribētu mani vairs nekad laist vaļā. tā, itkā justos apdraudēts un justu, ka tas būs jādara. ja man kādu laiku atpakaļ kāds teiktu, ka tādas jūtas var pāriet, protams, ka es neticētu. tāpat kā es neticēju, ka arī manī tādas jūtas var būt.

tieši tagad. tagad, kad jautājums par mūsu kopīgo nākotni tiek pacelts jau nopietnākā līmenī. tagad, kad viņam tas sāpētu visvairāk. droši vien sāpētu, kā kādreiz viņa dēļ sāpēja man. bet es atsakos, es neizturēšu, es vairs negribu nevienam darīt pāri. es sev jau sen apsolīju, ka es viņu nepametīšu. atliek tikai gaidīt, kad viņš pametīs mani. jā, to jūtu vairs nav, vismaz ne tik intensīvu. tomēr es gribu, lai viņš ir laimīgs, es gribu viņu no visa pasargāt. arī es pati vēl esmu laimīga viņam blakus. kad viņš palaidīs mani brīvāk, tad.

istabā viegla krēsla. ķermeņi gultā. spogulī redzami vēl divi tādi paši. skan mūzika un spīd maza, spītīga, zila gaismiņa. blakus redzami vēl divi kaili ķermeņi, tādi paši, tikai citā rakursā - atspīdumā no skapja virsmas. mēs piepildam visu telpu, katru lietu sev apkārt. piepildam tā, ka nav vietas laikam - laiks apstājas un gaida aiz durvīm.

pēc tam izsalkušais laiks traucas divtik ātri. tas sagrauž visu savā ceļā, pamazām apbružājot malas un tad viegli salaužot atlikušo. tā kā indīgs tuksneša vējš, kas pārvēršas noārdošā smilšu vētrā. laiskums tiek kaut kur ierauts kā vakuumā un iznīcināts, paliek tikai drudžaina steiga ceļā uz autobusu.

saule iespīdēja man sejā tik spoži. es iedomājos, kādas būtu cilvēku sejas, ja viņi visu mūžu būtu tikai smaidījuši. ja viņi nekad nebūtu raudājuši, viņu vaibsti taču būtu savādāki. viņiem taču būtu jābūt skaistiem, ja viņi visu mūžu būtu tikai smaidījuši. patiesībā viņi būtu tikai neaptverami stulbi.

dažreiz man ļoti noder to atcerēties. cik stipra es varu būt tieši tāpēc, ka kādreiz kāds man nodarījis pāri.

dažreiz tās mīlestības ir mazliet par daudz. ne jau par fizisko es tagad runāju. es domāju par to, kas aizpilda krūškurvi un vienā brīdī liekas, ka nevari ievilkt elpu līdz pašiem plaušu galiem; kad liekas, ka ar visu to sajūtu var aizrīties. patiesībā jau nevar. patiesība ir forši. kādreiz man likās, ka tā nevar būt. daudziem tā likās un ir kaudze cilvēku, kas vēl joprojām domā, ka tā nevar būt; ka tik foršas lietas nenotiek. ne sūda, es jums teikšu. un es saku tikai tāpēc, ka man ir taisnība. neticības dēļ var kaut ko labu palaist garām. arī tā ir taisnība.

dažreiz man tomēr vajag, lai tu palaid manu roku vaļā. dažreiz man vajag, lai tu mani palaid brīvāk. ar turēšanu nenoturēsi. un mani nemaz nav jātur - es tāpat piederu tikai tam, kuram piederu.

man neko daudz nevajag. man vajag tikai iztikas minimumu un paretam kādu pierādījumu eksistences nepieciešamībai.

viendien stāvēju pie kādas maximas un pīpēju. pie blakus miskastes pienāca  gadus 50 veca sieviete, katrā rokā viņai bija pa tādam šizofrēniskajam maisiņam, kurā, kā liekas, ietilpinātas visas izmestās, nevajadzīgās un aizmirstās lietas. viņa rakājās pa miskasti. es gribēju iedot viņai naudu, gaidīju, ka viņa pienāks tuvāk. bet viņa ļoti ātri ieskrēja veikalā, es devos viņai pakaļ, bet viņa bija izkūpējusi. stulbi sanāca. es jau sen neesmu devusi nevienam tādam cilvēkam naudu. bērnībā gan man piemita tāda vājība. bet vēlāk tev, cilvēkam, kaut kā pamazām, nemanot, ieaudzina tādu mietpilsonisku kūtrumu, ka tu viens nevienam nevari palīdzēt; ka tam nemaz nav jēgas; ka tie cilvēki ir pelnījuši tādu dzīvi. hm, jā, ar laiku tevī kaut ko nogalina.

jūtos tik nožēlojami vientuļi. un kāds tur brīnums - ar tādu spēju attālināties no citiem un visus atgrūzt, bez jebkādas mākas tuvoties. cik tizli. pie tam maniem draugiem pat prātā nevarētu ienākt tas, ka tā jūtos. nē, draugi jau man ir forši. tā ir mana vaina, ka viņi mani nepazīst.

gandrīz smieklīgi, kā es sevi ienīstu par to, ka nemāku atklāties. varbūt man bail, bet tas jau būtu banāli.

jā, varbūt esmu mazliet paranoiska, bet man liekas, ka viens mans draugs grib izdarīt pašnāvību vai vismaz nopietni apsver šādu domu. ļaunākais ir tas, ka, ja nepalīdzēšu, visticamāk, ka nepalīdzēs neviens. man tā spēja tuvoties cilvēkiem ir sveša. man tas sanāk nožēlojami neveikli. pārlieka uzbāzība varētu tikai kaitēt, lietišķa vēsuma tam puisim pietiek - to visdusceļu vēl nemāku atrast.

pagaidām es pielietoju visprimitīvāko un, iespējams, visbezjēdzīgāko metōdi - līdz vēlai naktij risinu ar viņu pilnīgi muļķīgas un nesaturīgas sarunas, lai tikai novērstu viņa domas no visām tām citām domām.

ak jā - es taču tieši par šo tēmu nogrābu gāmatu. 5dien mana roka bibliotēkā pasniedzās pēc Remarka grāmatas tieši par šo tēmu, kaut arī biju cerējusi, ka tā būs par karu, pie tam sāku lasīt otro stāstu nevis pirmo. tā nebija par karu, bet par to sasodīto sanatōriju.

tagad ir ļoti labi, man ir praktiski viss. ir tik labi, cik labi ir iespējams tikai pirms lielā zaudējuma.