look what passenger did on your backseat

nav nekāda savtīguma no manas puses, ir tikai tādi kā naivi, izmisīgi centieni būt laimīgai. tā itkā es visu laiku kristu, celtos un atkal kluptu, un tā vietā, lai gulētu dubļos, kur man arī īstā vieta, es tikai turpinu bezjēdzīgo klupšanas skrējienu.

bet ir jau arī eifōrijas brīži - kad neviens mani neaiztiek un es varu mierīgi nodoties sava prāta sadō - mazō rotaļām ar atmiņu rokudzelžiem un sirdsapziņas pletnīti, un asaras visu pārvērš lateksā.

protams, ka es neesmu viņam piemērota, drīzāk neesmu viņa vērta. viņam taču ir perfekta ģimene un viss pārējais, ko parasts mirstīgais nemaz nav pelnījis. man ir tikai problēmas problēmu mērcē. man ar to nekad nav bijis jāsaskarās, bet šoreiz ir tāda dīvaina sajūta, kas mani nelaiž vaļā, kaut kādas jūtas. man vajadzētu viņu patriekt nevis gaidīt, kad viņš aizbēgs. bet es tikai turpinu klusēt un izlikties. es tikai turpinu noklusēt visu par sevi. es turpinu dzīvot savā gaistošajā ilūzijā, ka varbūt vēl viss var izdoties. bet vientuļās naktīs, dziļā tumsā un klusībā es sev atzīstos, ka nevar.

kā lai pasaka viņam, lai klausa savu ģimeni un turās no manis pa gabalu, ja es pati to nemaz nevēlos. vai varbūt man jāgaida, lai viņš aplīp ar manām neveiksmēm un nelaimēm un aizbēg pats.

no kā man bail? no savām vājībām, protams.

es neesmu laimīga, jo nevaru tādus padarīt citus. kad redzu noskumušu meiteni tramvajā, es gribu būt viņas sapņu vīrietis, kas viņai sniedz visu. kad redzu noplukušu bērnu uz ielas, es gribu būt viņa māte, kas sasilda un dod visu, kas nepieciešams. kad redzu nodzērušos cilvēku, vēlos kaut es varētu mainīt kaut ko viņa pagātnē. es esmu sliktāks cilvēks nekā citi, jo nespēju neko no tā. ja vien manis būtu vairāk.

atceros, ka bērnībā sapņoju, ko es darītu, ja kāds man varētu izpildīt manas 3 vēlešanās. es par to domāju tik ilgi, ka nonācu pie secinājuma, ka man pietiktu ar 1 - lai visi ir laimīgi. nevis bagāti vai skaisti, bet laimīgi, atvainojiet, tajos sūdos, kādos dzīvo, tikai labsirdīgāki; lai cilvēki dzīvotu visa veida harmōnijā, ja tā var teikt. šī doma ar laiku man sāka likties pārāk primitīva un nepilnīga. tad es sapratu, ka būtu labāk, ja cilvēku vienkārši nebūtu vai arī, ja viņi nebūtu sākuši attīstīties.

bērnība aprāvās ātri un man vairs nav laika par to visu sapņot.

cik stulbi - vakar pati sev sabojāju vakaru. vienkārši sāku lasīt savu dienasgrāmatu. ziniet, tādu old-school, kuras rakstīšanā netiek izmantota klaviatūra. nu, vot. sāku raudāt.

kā tas nākas, ka grūtības/ciešanas cilvēkus padara stiprākus? es gan tieši slīkstu aizvien dziļāk nevarības un vienaldzības purvā. tad vēl nāk klāt tāda lieliska paranoja, kad negribas ne ar vienu runāt un vispār iepazīties, tikai turpinu visus atgrūzt, lai man vēlāk nekas nav jānožēlo. es varu stundām ilgi klausīties kāda cilvēka vervelēšanā par savām problēmām, es varu morāli atbalstīt, bet es nekad neatdošu no sevis par daudz - es nedalīšos savos pārdzīvojumos. varbūt vienīgi šeit. anonīmi.

ja pieņemam, ka mīlestība ir kā gumija, tad tā mierīgi var būt kā tāds parasts, uzpūsts balōniņš maza bērna rokā - nav ilgi jāgaida līdz sprādziena troksnim un šokētām gaudām. šobrīd es pārbaudu gumijas deformēšanas galējības aka "man vienalga, ko viņš dara kamēr viņš dara to, ko es lieku".

izklausās jau laikam ļauni, bet tā nav. es pārbaudu nākotnes perspektīvas.

atkal sapnis sarežģīja manas dienas gaitas. šonakt redzēju sapnī, nē, drīzāk sajutu vai izdzīvoju brīdi, kurš nepārprotami deva zīmi, ka kaut kas manā dzīvē būtu jāmaina. es bēgu pāri ielām pie sarkanajām gaismām, manī bija dusmas, atvieglojums un tad brīvība.
un pēc tam redzēju cilvēku, no kura atteicos - to, kuram es uzgriezu muguru. es biju ielavījusies viņa istabā, es tikai gribēju viņu redzēt. viņš gan negribēja mani redzēt, viņš mani sita ar savu rūgtumu un tām sāpēm, kuras es viņam neaiztaupīju. viss, ko es gribēju, bija vienkārši viņu piespiest sev klāt. tā sajūta visu dienu kā tāds smagums mani lēnām spiež pie zemes.

tas nekad nenotiks. tas - nekad.

cilvēki vienmēr atstāj aiz sevis pēdas. ne tikai ejot, bet arī pēc iepazīšanās, sarunas, kopā pavadīta laika, pat bez jebkādas saskarsmes. pēdas kautkur iekšā. ne visi izmaina manu dzīvi, bet daudzi atstāj vienkārši iespaidu. tāpat zvaigzne atstāj aiz sevis asti. to saprot vēlāk - to atstātā iespaida [atstāto] ietekmi. ir tik savādi, ka var pietrūkt cilvēka, kurš satikts kaut kad gandrīz vai sen un tikai pāris reizes. un vēl ir savāda tā iekšējā tukšuma sajūta un visas pārējās tai apkārt.

es bieži domāu par to, kā būtu, ja būtu. pārāk bieži un tas fucking nogurdina. sāp arī, ja godīgi, bet tas ir noslēpums.

šoreiz būs savādāk. viņš kavējas, jo tas vairs nav svarīgi. es pat nezinu, kurš no mums ir/spēj būt vienaldzīgāks. nekas vairs nav svarīgi.

un tad atkal pienāks tāds smieklīgs lūzuma punkts, kad es kādu laiku būšu mazliet virs zemes. tikai nekad nevar zināt pa īstam, ka tas tiešām notiks. vienmēr var būt pēdējā reize, zini.

nav jau gluži tā, ka es neko nesaprotu - vienkārši es bieži pārprotu. tad vēl man liekas, ka viņš mani nemīl un viņam liekas, ka es nemīlu viņu.

bet vispār - man jau sen ir vienalga. viss taču ir kārtībā un, ja arī nav, saule taču vēl pie debesīm turas, vai ne.

es daudzus puikas būtu varējusi padarīt laimīgus. patiešām. tikai dzīve nav tā iekārtota, lai visiem būtu labi. katram ir savs laiks, kad jābūt laimīgam. arī nelaimei ir savs laiks un tā ir graujoša sajūta, kad saprotu, ka esmu kāda nelaime. visbiežāk jau pati sava un labi, ka tā.

un kā tad ir - čīkstēšana rodas no nelaimīguma vai nelaimīgums no čīkstēšanas?

es nevaru būt kopā ar cilvēku, kurš ir man līdzīgs. miera un sapratnes periōdā viss ir lieliski, nu tik sasodīti lieliski. bet, ja šī abpusējā harmōnija saļodzās, no manām ļaunuma rezervēm izšļācas kaut kas iznīcinošs, tāda kā sakrājusies žults. nu jau esmu iemācījusies uzgriezt muguru un aiziet neko nesakot. tikai aiziet es vēl māku vairs neatgriežoties, pagaidām. es ceru, ka tādu cilvēku ir ļoti, ļoti maz.

un vēl man riebjas melnā šokolāde [rūgtā?].

braucot cauri izvarotajiem Latvijas mežiem, redzēju kokus-pašnāvniekus, kuru saknes tikai aiz ieraduma vēl atrodas zem zemes. atceros, kā tovasar gājām caur mazāk izdrāztu, skaistu mežu pa izžuvušu strautu un mēģinājām izsekot mežacūku pa tās pēdām. sasodīti skaists mežs, tik blīvs, ka saulesstari ar grūtībām pārvarēja koku galotņu mūrus un piezagās pie dzīvīgajām sūnām. es gāju un smaidīju par to, kas man bija apkārt.

atpūšamies uz asfalta, mēģinam sajust vienīgo, kas tajā vēl ir dabisks - saules atstātais siltums.

šodien pavisam nopietni pajautāju pati sev, vai es raudātu, ja viņš mani pamestu. un es neraudātu vis. es neesmu tāda, kas varētu raudāt nedēļu no vietas un pēc tam vēl sērot un gremdēties atmiņās. es laikam esmu nejūtīgāka (vai vienkārši stiprāka?) nekā es domāju.
un kāpēc tādas domas? vienkārši tāpēc, ka ir pārāk labi, lai tas vēl ilgi turpinātos. tāda vienkārša dzīves mācība, ziniet.

rīt, kad man tik ļoti kādu vajadzēs, neviena nebūs blakus. neviena.

dažreiz viss liekas tik sasodīti bezjēdzīgi un īslaicīgi.

redzēju sapni. man parasti ir murgi nevis sapņi. šoreiz tas bija sapnis, ļoti neparasts un izjūtu ziņā, protams, neaprakstāms - kā jau sapnim piedienās. sapnī redzēju, kā vedu pie miglainas jūras aklu meitenīti. tāda jocīga miera un laimes sajūta, kas beigās pārauga par mazām bailēm no tā, ko mazā meitene zin. un vēl tas, kā viņa manī skatījās ar savām neredzīgajām acīm. es gribu saprast, ko nozīmē jūra manos sapņos. dzīvē jūra man ir vislielākais bieds un tāds pats valdzinājums vienlaicīgi.
"pagaidi, neej, esi uzmanīga", "kāda izskatās jūra? ko viņa man var izdarīt?". tad es sāku stostīties, kā parasti, jo nemāku izvēlēties pareizos vārdus, ja vajag aprakstīt kaut ko tik abstraktu.
nemaz nerunājot par to dīvaino sajūtu pamostoties.

es labprāt kādam iedotu daļu no savas laimes, bet tas būtu tāpat kā iedot kādam gabaliņu kūstoša ledus.

un tad vēl tā mana stulbā un smieklīgā dzimšanas diena. es un mani 3 draugi. tie 3 foršie puikas, starp kuriem es drīkstu nebūt meitene. neieradās neviena mana draudzene. nu, forši, bļe.

es pārāk pieķeros lietām un pārāk maz cilvēkiem. tas laikam tāpēc, ka es varu salauzt lietas nevis tās mani. ar cilvēkiem ir savādāk.

un vēl es lietām mēdzu pieķerties tad, ja tās man kādu atgādina. muļķīgi, vai ne?

aizvakar autobusā braucu garām visai savai dzīvei. redzēju vienu bērnības draugu, viņš ir pāris gadus jaunāks un vairs neizskatās pēc tā mazā puikas, kurš bērnībā teica, ka mani precēšot, kaut vai pret manu gribu. tagad viņš drošvien ir tāds pats kā citi puikas - izklaidējas, uzpīpē un iedzer. vēl es pabraucu garām kādai meitenei, kura man vienmēr ļoti daudz nozīmējusi, bet tagad es zinu, ka viņai neesmu vairs vajadzīga. es vairs nekad nebūšu viņai vajadzīga. tas sāp līdz asarām. viņas dēļ šī vientulības sajūta nepāries.

es redzēju arī visu pārējo, kas pieder pie manas dzīves - to, kas vēl priekšā un to, ko nekad neatgūšu.

mazliet izpists vakars draugu lokā.