look what passenger did on your backseat

devos pastaigā. garām brauca īstens mēslu vāģis (nu, pilns ar urlām) un viens no tiem kropļiem mēģināja mani saķert aiz rokas. es pat nesabijos, tikai jutos pārsteigta par tādu deģenerācijas izpausmi. vēl arī likumsakarīgi aizdomājos par to, cik lieliska būtu sajūta sirsnīgi uzdauzīt viņa no dzeršanas uzblīdušo purnu.

un tad vēl tie mazie urlas, kuri atkal pīpē zāli zem mana loga. tāds patīkams aromāts uzvēdī.

nez vai ir iespējams vēl vairāk ierauties sevī, kā tas ir noticis ar mani. noticis vai izdarīts ar mani? es nezinu, kas to ir veicinājis. es tikai gribu zināt, kur es esmu palikusi.

nu, vismaz mani nepiekāva. tas ir jauki.

ja viss ies pēc plāna, paķeršu vīnu un izklaidēšos ar draudzenes māti;)

dažreiz esmu tik pedantiska, ka varētu ņemt un pakārties tajās sasodītajās kedu šņorēs.

šodien ir labi, kā ir. rīt arī jābūt labi.

es nesaprotu, kas šonakt notika. bija tumšs, varbūt tas nemaz nebija viņš, kas teica, ka būtu forši dzīvot kopā un ka esmu viņam ļoti dārga. jā, tas droši vien bija kāds pārpratums. mēs noteikti viens otru ar kādu sajaucām. nepareizi vārdi, nepareiza adrese. tikai pieskārieni tie paši. varbūt pat mazliet saudzīgāki. nē, pie velna, patiešām - ar ko es šonakt gulēju?!

nu, un kas, ka viss ir mainījies uz labo pusi? tāpat pēc pāris gadiem izšķirsimies, viņš drošvien aizbrauks uz Zviedriju un dzīvos laimīgi. es to negribu. es negribu nekur braukt, es negribu neko mainīt. es gribu sastingt mirklī, es gribu dzīvi mūžīgajā sasalumā, kur sāpes un laime ir paredzamas un viss ir pietiekoši skaidrs, lai nekristu panikā. nākotnes plānošana nepavisam nav mana stiprā puse, bet tomēr grūti būt ar viņu, zinot, ka viņš neplāno neko attiecībā pret mani. tas ir kā iemīlēties sniegā vai lapu krāsās rudenī, uz brīdi iemīlēt smaržu vai sajūsmināti dungot dziesmu, kas nenovēršami iet uz galu.

šonakt kāds jauneklis man maksāja par to, lai es smaidu. man vienmēr piesienās par to, ka nesmaidu. nu, kur jūs esat redzējuši strādājošu cilvēku, kurš smaidītu, bļe?! šoreiz gan veicās labāk, jo biju piedzērusies - tad kaut kā labāk strādājās. tikai šodien galva kā spainis un plaušas kā pelnutrauks.

 

tangerine_, topi sumināts krunkainības svētkos!:)

saulrieta gaismā sēžu uz palodzes, lēnām kūpinu ķiršu tabaku, istabā kūp vīraks. tepat līdzās mans sabiedrotais - Veselības dzēriens, fōnā skaista mūzika. laiks apstājas. es esmu es, un viss būs labi.

šorīt saule ar savu siltumu un gaismu nespīdēja manā istabā caur logu. tā bija istabā iekšā, man cieši blakus. es tik vien spēju kā, elpu aizturējusi, svētlaimīgi smaidīt.

dažreiz tomēr bail pārliekās rūpēs kļūt smieklīgai. no otras puses - kam man tāda vēsa atturība tagad, kad beidzot ir kam dot visu, kas sakrājies?

interesanti, kādas izjūtas viņu pārņem, kad es neatbildu, spītīgi klusēju un ar skatienu urbjos viņa acīs.

viņš ir pārāk stulbs, lai saprastu; pārāk aprobežots, lai pieņemtu; pārāk egoistisks, lai kaut ko mainītu. ai, viss taču tik un tā notiek uz labu.

- tu esi perversa.
- kapēc?
- tāpēc, ka nenēsā krūšturi.
- tu arī tādu nenesā. izvirtulis!

man vajag, lai mani daudz bučo un mīļo, jo es neesmu nekāda vēsa kuce. vēsums un kautrīgums tomēr ir divas dažādas lietas.

es pieveru acis, lai no viņām neko nevarētu nolasīt. manas skumjas paliks iesprostotas manī.

biju "Rōzā peldbaseinā". mūzika lieliska, īpaši, Lietotas mēbeles no Holandes, Catapulta, Embrijs/Dun Dun un Pčoli. pārējie nebija īpaši prātā paliekoši (2 pēdējās grupas neredzēju vispār).

dejoju pie Pčoli izpildītā regeja "ti meņa boļše ņeļubiš, ti meņa boļše ņehočes", pīpējam, "ejam uz mašīnu?", "es tevi gribu", "es tevi mīlu".

esļi kto-ta atkrivajet rot
kto-to što-to tuda sujot

vai nav mazliet jocīgi? - man ir dzīve, kurā atgriezties.

no alarms and no surprises

es sevi gandrīz vairs nepazīstu. laikam tomēr draugi pazuduši no redzesloka manas vainas dēļ - es pati viņus esmu pazaudējusi. un ne jau nu aiz lielas mīlestības pret sevi. vienkārši liekas, ka viņiem bez manis būs labāk. esmu kļuvusi pārāk noslēgta un pat izvairīga. šodien ieslēdzos istabā, lai nebūtu ne ar vienu jārunā. es vairs neprotu komunicēt - izvairos no jebkādas savu domu atspoguļošanas un kontaktiem ar ārpasauli, izvēlos virtuālo saskarsmi nevis reālo.

nav nekā, ko es gribētu.

es patiešām vairs nevienu negribu satikt. esmu tikusi pāri tām ilgām pēc draugu sabiedrības. viņu gan es labprāt satiktu. liekas, tāpēc, ka viņš nesaka, ka ilgojas pēc manis. līdz ar to man nav jāzīlē, vai viņš saka taisnību un nav jāaplaužas.

bet vispār tas notika tā - es vienā dienā attapos, ka esmu norobežota [norobežojusies?] no pasaules. nav pat, kam pajautāt, kāpēc tā.

atkal sāka snigt un pavasaris beidzās. es aiztaisu logu un ignorēju to visu. es neļaušu savam pavasarim tā beigties. siltās dienas atnāca un pēkšņi visas emōcijas manī izmainījās, viss pēkšņi kļuva savādāk. es pārcietīšu sniegu, neatgriežoties ziemā [ziemas emocionālajā stāvoklī].

2 dienas kedās un esmu slima, haha. še tev pavasaris:D

tā, ausis sazieķētas ar eļļu - staipīšanas process sācies. ar tuneļu iegādi pagaidām nesteidzos - jāskatās, kā veiksies ar staipīšanu. mēles pīrsingi iet iekšā labi, jāizdomā, kas būs nākošais, ko viņās iestūķēt:)

grūti to atzīt, bet es tomēr priecājos par dažu cilvēku pazušanu no manas dzīves, kaut arī pieklājības pēc viņus biju pieradusi saukt par saviem draugiem. ja viņi būtu bijuši draugi, viņi taču nepazustu, vai ne? un, ja man pazustu draugi, es taču nejustos tik atvieglota kā tagad, ne?

kaut kas mani ir izmainījis.

es vairs nekad nevienam neteikšu "neesi tik naiva/-s". man liekas, ka tad, kad kaut kas tāds ir cilvēkam pateikts, viņā kaut kas salūzt. es zinu, ka agrāk vai vēlāk tas notiks, bet es negribu būt tā, kas to veicina. es, piemēram, labi atceros cilvēkus, kuri man ir atņēmuši naivumu. tas ir tieši tāpat kā mēs atceramies, no kurienes ir katra mūsu rēta.

es vairs negribu nevienam piederēt ever.

man laikam tomēr mazliet patīk At the Drive-In, bet, protams, ne viss no viņu specifiskās daiļrades. pārāk jau nu aktīvi jaunieši.

vakar jau no domas vien par zālīti apreibinājos.

vēl es gribētu kaut mani draugi nebūtu mani aizmirsuši. tagad man ir palikuši tikai mani draugi, kuri ir puikas. tas laikam nozīmē, ka puikas ir uzticamāki.

un vēl es vakar nesaņēmu nevienu pašu puķi sieviešu dienā. nē, nu apsveikumi jau arī ir jauki, īpaši virtuāli, bet viņš.. pie velna, es nekad neesmu saņēmusi puķes no viņa. pa visu šo laiku nevienu pašu ziediņu. žēl. bet es laikam zinu, kāpēc tā - viņš droši vien domā, ka es sāktu smieties, ja viņš man uzdāvinātu puķes. vai arī, kas ir tikpat ticami, viņš vienkārši mani neuztver tā. vispār, cik atceros, puikas [tie, kuri mani labāk pazīst] man nedāvina puķes - mani vienkārši uztver savādāk.

atceros, kādreiz man patika palīdzēt cilvēkiem. palīdzēt viņiem nelaimēs, likt viņiem pasmaidīt, vienkārši atbalstīt. kādā ne pārāk saulainā dienā es tam atmetu ar roku, vienkārši pārtraucu. tie cilvēki to nebija pelnījuši. viņi negribēja palīdzēt nevienam. viņi mācēja tikai ņemt. es viņiem biju tas cilvēks, kura man pašai vienmēr ir pietrūcis - tas, kurš ir blakus tad, kad ļoti, ļoti vajag.

un te nu es esmu. viena.