look what passenger did on your backseat

nespēju noticēt, bet tuneļus sagribējās. nu neko tad - nāksies sevi ar tādu prieku palutināt.

sasodīta būšana. pēdējā laikā tik daudz laika pavadu pati ar sevi, ka sāku justies aizvien neveiklāka, kad esmu kaut kur sabiedrībā. un vēl tādas dīvainas iekšējās pārmaiņas. piemēram, agrāk es cilvēkus nevarēju saprast, tagad - vienkārši vairs negribu saprast. interesanti, vai pie šīm pārmaiņām esmu vainojama es pati vai arī tie citi cilvēki.

mana sirdsapziņa vienkārši vemj.

šodien aptvēru, ka ir tikai viens cilvēks, kuram nekautrējos zvanīt, kad man ir vientuļi. viņš nav pats labākais draugs, viņam situācijas, kurās es nonāku, ir svešas un neinteresantas un mums nemaz nav īpaši daudz kas, par ko runāt un arī nekā kopīga mums nav. kāpēc es viņam zvanu? laikam tāpēc, ka viņš arī ir vientulīgs vienpatis. un vēl es zinu, ka viņu nekad neesmu interesējusi un neinteresēšu kā meitene. tas ir abpusēji. mēs esam cilvēki nevis puika un meitene.

es par tevi pārāk bieži domāju. un viņš par mani.

mani pārņem akls un sāpīgs naids pret visām lietām, kas tev ir svarīgākas par mani. man nav nekā, ko es nevarētu pamest, aizmest, pārtraukt, lai trauktos pie tevis. saproti? nav nekā svarīgāka par tevi. pat nākotne ne.

nekad neaizmirsīšu to dienu, kad atbraucu pie tevis un salūzu - vienkārši sāku raudāt. kad saprati, ka tomēr nepadošos izģērbšanas kārei, tu centies būt cilvēcīgs un jautāji kāpēc raudu, par ko pārdzīvoju. es raudāju, jo todien gribēju tev pateikt, ka es vairs tā nevaru, ka gribu būt brīva un atgūt pašcieņu, ka man nepietiek ar to, ka mīlu, bet gribu būt arī mīlēta. tikai man nebija spēka to pateikt. un tu nekad neuzzināsi, kāpēc es todien raudāju.

es Pearl Jam klausos jau pasen, tomēr ne cik izglītota viņu daiļradē nejūtos. vienkārši dažreiz viņi pasaka ko tādu, kas noturās galvā ilgāk par diennakti. lūk, viņš [Ed Vedder], kuru biju iedomājusies apmēram tieši tādu.

cilvēks - emōciju spogulis. jebšu vienkārši old-school zvaigzne.

Is this just another phase? Earthquakes making waves,
Trying to shake the cancer off? Stupid human beings,
Once you hold the hand of love, it's all surmountable.
Hold me, and make it the truth,
That when all is lost there will be you.
Cause to the universe I don't mean a thing
And there's just one word that I still believe and it's
Love.

es vēl nekad nevienam neesmu tik ļoti centusies būt labākā, tikai tev. es cenšos sevi pārspēt un būt labāka. labāka nekā es vispār spēju būt. es tikai gribētu zināt, vai ir jēga tā turpināt. šovakar es atkal tev klusi sēdēšu blakus, mēmi smaidīšu un dziedāšu līdzi džezam. un pa brīdim uz tevi paskatīšos, bet tā, lai tu to nezini.
šodien mani pārņēma bailes no nākotnes. man liekas, ka nekādas katastrofālas kļūdas neesmu pieļāvusi, bet dzīvei jau ir vēl daudz laika pierādīt man pretējo. dzīvei nemaz nevajag daudz laika, lai ko tādu pierādītu.

es zinu, ka toreiz pieļāvu kļūdu. tā bija trula kļūda, jutos apstākļu spiesta un apjukusi. sāpināta. tomēr apkārtējo cilvēku reakcija ir vēl nežēlīgāka par manis pašas sirdsapziņu, kas man vienmēr bijusi visnežēlīgākais soģis. patiešām - ja nebūtu nevienam neko stāstījusi, nemaz tik vainīga nejustos. tas maniem draugiem par labu nerunā. vai tad mums vienmēr vienam otrs jāsaprot? pietiek taču ar uzklausīšanu un atbalstu.

viņas pārmetošais "es tevi nesaprotu" iedūra. huh, priecājies, ka nesaproti.

es gribētu būt mīļotā mīlēta. liekas, ka viņš reti priecājas par manu klātbūtni, un tad to var skaidri sajust viņa biksēs. es varu pievērst viņa uzmanību tikai ar kailumu. tas sāp. un es tikai turpinu negribot lauzt citu puiku sirdis. tas ir tik nepareizi, pārāk ironiski - tas, kā dzīve smejas man sejā.

ak dievs, cik sasodīti skumja diena. nē, es esmu skumja. bet vēl ir cerība kaut ko labot uz vakara pusi.

starp citu, mans dārgais, vienīgais draugs - Mākslas Darbinieku Namā 2dien sirsneļdienas pasākums. nebūs tā kā iepriekšējā pasākumā, muzikāli stilistiski, es domāju. bet nu "1. sēriju" gribās gan dzirdēt. un sasodītā būšana - vai tu maz zini grupu "Svešie"?! es zinu.. tas ir pi*%#$c!

man viņas ļoti pietrūkst. viņas - cilvēka, kurš man jau sen ļoti daudz nozīmē. bet ir sajūta, ka vismaz uz kaut kādu laiku, man ir atrasts aizvietotājs. liekas, ka viņš ir daudz labāks par mani. bet, protams, jo es varu būt tikai labākā draudzene, bet viņš - labākā draudzene gultā, kā arī drošs un pārbaudīts kompleksu iznīcinātājs. es arī centos būt laba. es laikam vienkārši tāda neesmu.

jūtos sasodīti pamesta. man riebjas to atzīt. tas taču ir nožēlojami - būt pamestai! par to taču nemaz skaļi nedrīkst runāt, jo tad visi tavi nobružājumi, skrāpītes, rētiņas un plaisas uzreiz top redzamas - hahā, tu jau reiz kādam neesi bijusi gana laba! uzmundrinoši. tagad man ir tikai viens cilvēks, kurš varētu kļūt par manu draugu, ja mēs abi to gribētu... tikai diemžēl man vairs nav lemts būt saprastai.

viņš taču padarīs mani par nimfomāni!

pie velna. kaut nu kāds tagad piezvanītu un uzaicinātu mani, paķertu, aiznestu. nolaupītu mani manām domām. bet kam gan tāda rudmate ar skumjām acīm vajadzīga? nevienam pašam.

es gan nezvanīšu. vienmēr, kad piezvanu, nevienam nav laika priekš manis. tad neko. arī izlikšos, ka esmu briesmīgi aizņemtā, hehe.

vakar mēs mazliet dejojām. viņš ir ļoti introverts. varbūt tāpēc mēs dažreiz paliekam tādi skumji, skumji un tad tā kā sastrīdamies bez vārdiem. bet tas ātri aizmirstas. šodien viņš jau ar mani runā. jāatzīst gan, ka tikai virtuāli. bet tas arī skaitās.

tusnīgā, tomēr ļoti simpātiskā un pat mazliet seksīgā meitene ar drediem, kailiem pleciem un netīrajām biksēm izmisīgi centās savaldzināt blakus dejojošo hipijpuisi. viņš tiešām bija ļoti glīts. arī es ar viņu pārmiju pāris skatienu, tomēr man jau blakus bija kāds cits. tā meitene viņu nedabūja tikai pašapziņas trūkuma dēļ un arī pārliekās uzmācības dēļ. viņa pēc tam stāvēja tur viena pati, smaidīja tumsā un žagojās.

visvairāk man riebās pirmo randiņu sarunas vai arī neilgās kopā būšanas sarunas, ko dabūju dzirdēt, stāvot rindā uz labierīcībām. tik nožēlojams dialogs. egocentrisma iemiesojums, kad abi viens otrā neklausoties, alkohola iespaidā mēģina pateikt kaut ko ļoti dziļdomīgu, bet galvenais - tikai par sevi, par sevi vien. kaut ko no sērijas "es sevi vēl neesmu iepazinusi līdz galam..", tad vēl "[nomurkšķ kaut ko par sevi]..vai tad tu to par mani nezināji?!" un viņš atbild tikpat egocentriski "ai, es vēl tik daudz ko nezinu un [blāblāblā]". un labākais, ka abi jūtas garlaikoti un ierobežoti. hāhāhā.

nu ko? paspēlēsimies?

man vislabāk patīk paslēpes.

es zinu, kāpēc esmu šeit. šī ir tāda kā istaba. šeit es nejūtos vientuļa tikai atbalss dēļ.

šodien, nē, drīzāk šobrīd, es jūtos sasodīti vientuļa. šodien itkā satikta kaudze draugu, bet pat viņu klātbūtnē es jūtos vientuļa. kā man iet, viņi jautā. jocīgi, es jau arī tā mēdzu jautāt, bet tas ir tik stulbi. es, piemēram, pēc šāda dzīvespriecīgā jautājuma nevaru pastāstīt, cik sūdīgi man patiesībā iet. tāpēc es klusēju. tāpēc esmu tik sasodīti garlaicīga brīžiem.

jauki, šeit es varu netraucēti un nevienam netraucējot vārīties un sūdzēties pati sev.

ai, pie velna, jums tak es varu pateikt! es mīlu.

fū, nebija nemaz tik grūti. bet vieglāk tomēr ir pateikt "es gribu".

...kāpēc esmu šeit, bet tā tam jābūt. katram taču sava vieta zem saules.

man dažreiz gribas kādam pateikt, ka es mīlu. tikai nav, kam pateikt. un tad, kad ir kam, tad akurāt tie vārdi nenāk uz āru. es laikam mazliet bīstos šo skaļo vārdu.

pag, kā viņš man toreiz teica? nomazgā aizspriedumainību no degungala, tā. pimpis. viņš mani nemaz nemīlēja. pat tie, kas mani mīl, nedrīkst man norādīt, kas man darāms. vardarbība uz mani vairs neatstāj nekādu iespaidu. ne morāla, ne fiziska.