jāmāk aiziet atpakaļ
Jan. 20th, 2007 | 12:25 am
From:: passenger
man neko daudz nevajag. man vajag tikai iztikas minimumu un paretam kādu pierādījumu eksistences nepieciešamībai.
viendien stāvēju pie kādas maximas un pīpēju. pie blakus miskastes pienāca gadus 50 veca sieviete, katrā rokā viņai bija pa tādam šizofrēniskajam maisiņam, kurā, kā liekas, ietilpinātas visas izmestās, nevajadzīgās un aizmirstās lietas. viņa rakājās pa miskasti. es gribēju iedot viņai naudu, gaidīju, ka viņa pienāks tuvāk. bet viņa ļoti ātri ieskrēja veikalā, es devos viņai pakaļ, bet viņa bija izkūpējusi. stulbi sanāca. es jau sen neesmu devusi nevienam tādam cilvēkam naudu. bērnībā gan man piemita tāda vājība. bet vēlāk tev, cilvēkam, kaut kā pamazām, nemanot, ieaudzina tādu mietpilsonisku kūtrumu, ka tu viens nevienam nevari palīdzēt; ka tam nemaz nav jēgas; ka tie cilvēki ir pelnījuši tādu dzīvi. hm, jā, ar laiku tevī kaut ko nogalina.