Piecas stundas nemaņā. Zāles, šķiet, nekad neiedarbosies. Laiks tvaiko gausi. Krēpas palo gar sarkanu krastu. Cik labi, ka ir ausklējas, kur tās no dziļumiem tiek izmestas. Cik labi, ka ir palags, gar kuru kāju bružāšanās apliecina nomodu.

sešdesmit piecas, komats, piecas stundas sestajā stāvā ar dīvainu mirdzuma un horizontāla lidojuma sajūtu, ar nespēju veikt dažus zvanus un ar sarkanu, miglainu koku bildi, aizverot acis.

sapnī kāds mītisks vīruss izķēzīja klab.lv lietotāju kontus, dzēsa jaunākos rakstus un atklāja viņu patieso identitāti.

Tas ir tas autobuss, kurā es šoziem nebraucu. Nezinu, kāpēc literatūrzinātnē iemiegošie tik ļoti neseko iespiedu tagadnei un literārajai politikai līdzi. Tur ir kaut kādas paradoksaprises. Kāpēc akadēmiskajā sociumā nevērš uzmanību tik izteikti dzejas tehnikai un citiem radošajiem cenrāžiem, kāpēc un kāpēc, kāpēc un kāpēc.

pienāca viena izstāde, bet es neuzrakstīju.
pagāja viena izstāde, pienāca otrā, bet es joprojām nebiju uzrakstījusi.
pagāja otrā, pienāca trešā, bet es aizvien domāju par rakstīšanu.
pagāja trešā, pienāca ceturtā, bet es vēl nespēju pabeigt rakstīt.
pagāja ceturtā, pienāca piektā, un tikai tās otrajā pusē es uzrakstīju.

šodien ir tā izjūta, ka viss ir nolietots un salauzts - gan vecā datorsoma, gan veļasmašīna, gan mani plāni.

kāpēc veikalos pārdod dzeltenas rozes?

"pārskatiet savu dzīves paradigmu", "ieejiet jaunā dzīves paradigmā", "sava personiskā "es" un dzīves labuma paradigma", ""saimnieka" paradigma" un ""upura" paradigma".

18. oktobrī nopirkšanas rīcība ir vienādojama ar sapņošanu

Šķidras lubenes, jēla fantāzija, paklīduši kriminālromāni un vāja dzeja

rēcoša mirkļtehnika naktī pa atvērto logu no ziemeļaustrumu puses. tikmēr ietagoju skatāmfilmu sarakstiņu.
-tiņu -niņā. un taisu stāstāmlažu. nāk virsū citi sadzīviskie debitīvi. laiks ir pajucis. vairāk baiļojos nekā produktīvi rīkojos. sociālu pēdu trīsas, kas nenoliedzami izskatās kā viegls ēdaminstruments.

labdiena, kā jumtgājiens.

It kā tikko būtu uzzinājusi savu diagnozi un sapratusi, ka ilgi nedzīvošu.

kasavītisa "sejas"

gaidu gulēšanas stundas

sapnī biju uz Ievas Astahovskas ielas, kuru šķērsoja vēl divas citu Ievu ielas. tur Vecās Ģertrūdes baznīcas vietā bija grāmatnīca-kafejnīca.

Redzēju sapnī to, ka māksliniece Vika Eksta ļoti apzinīgi manā mājā veica performanci: imitēja žurnālu vākus ar selfiju foto, kur blakus viņai redzama fotoaparatūra, veidoja aprakstu, nokrāsoja zilas stalažas pie manas mājas, kurās es iegāju iekšā un vairs nevarēju tikt ārā, jo baidījos sasmērēt drēbes ar vēl nenokaltušo krāsu, līdz beigās biju spiesta noskatīties pilsētas salūtu zilā vakarā, kur Vika arī bija ielikusi daļu savas pirotehnikas. Nebija līdz galam skaidrs, cik daudz izšautā salūta ir pilsētas veidotais salūts un cik daudz tajā netīšām (par spīti) iejaukusies māksliniece.

baznīcas zvani naktī

sapnī ķēru peli
no rīta patiešām to noķēru

"Literārās kafejnīcas gaisotnes naksnīgās narkotikas atšķirībā no pludmales saules morfija, kas saldkairi apstulbina un pārvērš cilvēku par kuslu matērijas pikuci, iespējams, izsauc vārīšanos un dzemdē radošus asnus kādā apslēptā mehānismā, no kura pasmeltās idejas darīs nemierīgus semināru, koledžu un auditoriju labākos prātus. Šo violeto gaismu pavisam niecīgā, bet eņģīgā dzirksteļošana, kas nomanāma uz pasniedzēju deniņiem sestdienu vakaros un viegli pārlec no šī cienījamā klāja uz tumšriņķu acu un pļāpkuļu jaunekļiem, brīvi izsūcoties caur to pierēm un uz tām atstājot iesarkanu blāvu, ir tik nepieciešamā apaugļošana kultūras smagsvara vilciena nerimus gaitai, gluži tāpat kā vēja aizšūpotu vai riebīgu dunduru aiznestu, vai kāda vēl neklasificēta Madagaskaras naktstauriņa piemērota garuma snuķīša satvertas putekšņu rotaļas nodrošina tik ārkārtīgi vajadzīgo eksogāmiju sugas turpināšanai."
(Luiss Martins Santoss "Klusuma laiks")