sapnī ķēru peli
no rīta patiešām to noķēru

"Literārās kafejnīcas gaisotnes naksnīgās narkotikas atšķirībā no pludmales saules morfija, kas saldkairi apstulbina un pārvērš cilvēku par kuslu matērijas pikuci, iespējams, izsauc vārīšanos un dzemdē radošus asnus kādā apslēptā mehānismā, no kura pasmeltās idejas darīs nemierīgus semināru, koledžu un auditoriju labākos prātus. Šo violeto gaismu pavisam niecīgā, bet eņģīgā dzirksteļošana, kas nomanāma uz pasniedzēju deniņiem sestdienu vakaros un viegli pārlec no šī cienījamā klāja uz tumšriņķu acu un pļāpkuļu jaunekļiem, brīvi izsūcoties caur to pierēm un uz tām atstājot iesarkanu blāvu, ir tik nepieciešamā apaugļošana kultūras smagsvara vilciena nerimus gaitai, gluži tāpat kā vēja aizšūpotu vai riebīgu dunduru aiznestu, vai kāda vēl neklasificēta Madagaskaras naktstauriņa piemērota garuma snuķīša satvertas putekšņu rotaļas nodrošina tik ārkārtīgi vajadzīgo eksogāmiju sugas turpināšanai."
(Luiss Martins Santoss "Klusuma laiks")

aizmirstu, ka šodien nav trešdiena. galvassāpes. baltā krāsā. kaplinska dzejoļi. visi tos citē. jāizvilina negatīvs. jā-papēdis.

Neaizmirst pierakstīt trīs grāmatas, kas atrodamas ceļasomā. Neaizmirst salikt gaļas kārbas, ievārījumus un dvieļus. Neaizmirst telti. Neaizmirst traukus. Neaizmirst ikdienu. Neaizmirst, ka visas vasaras vienmēr beidzas un iestājas mūžīgs rudens.

Līst. Kūtra tumsa. Aiz atvērtā loga skan slāpētas jāņudziesmas. Bet iekšā "Home Alone".

vēlos aizbraukt uz savām ziemeļu palodzēm. tas, protams, nozīmē atgriezties mātes klēpī. un tas, savukārt, nozīmē raižpilnu jautājumu gūzmu par darbiem. un te nu man gluži jādomā par einfeldu. vispirms jāizlasa viņa darbi. varbūt vasarā.

sen neesmu nekur bijusi tūrists, bet mani interesē tikai teātris. ah

pūžņojošām acīm
no rīt kāds mēģina gultā sataustīt miegu
nospiežot modinātāju, atstājot nospiedumu uz displeja
tiek apturēta mātes šūpuļdziesma vai sen neredzēta drauga dngošana ejot gar skvēriņiem kuri izgaist
un dažu brīdi draugs kļūst par govi no piena reklāmas vai izdziestošu lietu
atverot acis pulkstens ir pus divpadsmit

matu plūksnas ap diženo vaibstu kvadrātu

ak šausmas kur tie laiki skrien skriedami skrien skrien skriedami skrien gan

Birojs ir vieta, kur tas pats izmisums, kurš tevi pārņem mājās, izskatās lietderīgāk.

nakts ir tas laiks, kad var pirkt žalūzijas

logam, kurā pārlieku spilgti spīd saule

mani kaitina praktiskā dzīve, sagādāt sadzīviskas lietas un iepirkties. ejot meklēt baltus cimdus, gandrīz aplipu ar mizantropiju. skriedama gluži nicīgi vēroju lēnos cilvēkus, kas izdara mūža lielāko izvēli pie pārtikas plaukta. vai tiešām viņiem ir tik daudz laika? redzēju noreibušas sievietes ar nodzisušām svecēm, vīrieši turēja viņas kā tulpes, lempīgi un lēni, bet citi gāja pirkt smaržas. tad neziņas dēļ iegāju veikalā "titāniks", kas attaisno savu nosaukumu un gāžas kā piedzēries kuģis kanālā. kāpnes pie ieejas veda lejup - uz pazemi. tur gandrīz gulošas un mierīgas sievietes ar lielām krūtīm un puķainiem džemperīšiem adīja un gaidīja pie vīriešu sagādātās zelta preces pircējus.

"Mēs esam aizmirsuši, ka uzvara bez cilvēcības nav varonība un masu kapenes nav gods. Mēs cenšamies sev iestāstīt, ka esam pārspējuši Dievu, bet neapzināmies, ka esam pārspējuši Sātanu. Tādēļ vairs nav jānokāpj apakšzemē, lai nokļūtu ellē. Arī dievnams kļūst par elli, ja tur ielaužas Kains." (Arnolds Apse)

Pēc trīs stundu pastaigas nemaņā ar makulatūras paklājiem iegriezos piemājas veikalā, lai nopirktu sinepes. Klīstot caur gaišajiem augļu un konservu plauktiem, izdzirdēju atskanam senu un atpazīstamu popdziesmu, kuras vārdus mehāniski zināju. Tomēr tā vienlaikus bija tik sveša un caurspīdīga, ka vairs neatpazinu tās izdzirdētāju - kas ir šis it kā privātais tēls, kas ieskauj tuvāko rādiusu ap galvu, ap redzokļiem. Pēkšņi radās izjūta, it kā tas būtu anonīms statists gluži kā iz Prusta bērnības Prusts attieksmē pret Svana kundzi, kad viņš ieraudzīja to ceriņkrāsas tērpā un tai dziļi paklanījās, tā sasmīdinādams apkārtējos. Un tā arī te. Statists pret sadzīves piedāvājumu. Mani tas neinteresē, bet esmu atkarīga.

sapņoju, ka klīstu pa grāmatu izstādi un blakus izdevniecības "Jumava" stendam ir plaukts, kur var paņemt grāmatas par velti. atrodu miniatūru Ivetas Ratinīkas minikrājumu "Izlase", kas iznācis deviņdesmitajos gados "Liesmas" sērijā "Pirmā grāmata", paņemu, jūtos par to vainīga un eju peldēties uz gultu apjoztu ezermalu.

kapu pieminekļu serviss

***
Spīdam nūjām griežu taksu,
Zvēlos vāri purnu taksu,
Lāstam sējies velvē paisi,
Zibsnim jakiem saraus kaisi.






Quite comely beside the fog

Very dazzling beneath the flock
I poke hot eggs about the ground
Crazy! The Knight is gone
Weird and splintering in the rain
You examine odorous snakes against the mud
Oh God! The sin is good
Quite comely beside the fog
We command yellow ghosts beyond the rain
Oh God! The pleasure is fleeing
translucent awake
out of control
no words left
How many times
the face in your mirror
look for love
in a different light

( Par akmeņiem )

-- - - -
Milans Kundera „Nemirstība”
Ceļš ir zemes strēmele, pa kuru staigā kājām. Šoseja atšķiras no ceļa ne vien ar to, ka pa to brauc automobiļi, arī tāpēc, ka tā ir tikai līnija, kas vienu punktu savieno ar otru. Šosejai kā tādai nav pašjēgas, jo jēga piemīt vienīgi tiem diviem punktiem, kurus tā savieno. Ceļš turpretī ir telpas slavinājums. Katram ceļa posmam ir sava jēga, kura mūs aicina apstāties, toties šoseja uzvaroši iemieso vērtību zaudējušo telpu, kas mūsdienās nav nekas cits kā ļaužu kustības traucētāja laika zuduma radītāja.
Ceļa pasaulē skaistums ir nepārtraukts un mūžam mainīgs; uz katra soļa tas mums saka: „Apstājies!” (207-208)
(208)