Vienu nedēļu daudz alus.

Kaijas un bērni klaigā. Kāds klausās Glāsu. Logs šūpojas un pieprasa atspīdumam vietu. Daži ļautiņi teic, ka te dzīvot esot kā dzīvot gleznā. Varbūt tāpēc problēmas ar laika uztveri.

malās dažas sniega dekorācijas. un tā mākslu nomainām pret barbekjū

Atrodu Sūzenas Sontāgas "Illness as Metaphor and AIDS and Its Metaphors" un attopos, ka varēju izdomāt vairāk.

Domas plucinās kā vistas. Tu nekur nedodies. Kalni bīstamā krāsā. Diena sastāv no panorāmiskas vielas. Kamēr nav attiecību ar dzīvām būtnēm, tā ir tikai nenoteikta vieta.

tumšs

Puse laika izplēsta. Atliek vēl otru tādu, cerams, produktīvāku. Smaržo gaļa.
"Laipnības sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš." ( Kobo Abe)

Kalnu miesa, vietumis spalvaina, asi krokaina vai lēzeni gluda, aplenc salas kustonīti, kas no satelītiem varētu būt tikpat līdzīgs tādam radījumam kā paramecium aurelia. Ja viena virsotne slīgst ēnainā svina miglā, tad aiz tās pēkšņi paceļas kāda augstāka, kurai piekļuvusi saules gaisma, to padarot zeltainu. Gluži kā krūtsgalu vai kroni uz bāli zila fona. Es eju ceļu, un kalni pāršķiras, tie pa slāņiem apmainās, atsedzot pēkšņi kādu citu, kuru neesmu līdz šim redzējusi. Es pat nezinu visus to nosaukumus. Esmu dzirdējusi dažus cilvēkus nosaucam toponīmus, bet man tie vēl neko nenozīmē.

Šodien biju vientuļā pludmalē, lai gan kaut kur aiz manis skanēja bērnu balsis, tāli baznīcas zvani un smaržoja ceptas pankūkas. Pa akmeņiem lēkāja vārnas.

Līdz tam gāju pa apvedceļu. Cilvēku bija maz. Pat lidmašīnas nelidoja. Bija vakars, vēl gaišs, kalnu smailes pamazām apmiglojās, jo tuvojās sniegs. Es gribēju kaut kur iet, lai gan mans mērķis bija tik nenoteikts, ka man kļuva neērti. Brīžam ielūkojos savā pārgājiena aplikācijā, kas reģistrēja maršrutu, ātrumu, vertikālo ceļu. Man bija doma aiziet līdz salas ziemeļu galam, kur vēl nekad neesmu bijusi. Tomēr kļuva neomulīgi. Apstājos kādas apdzīvota kvartāla ceļa malā, ieraudzījusi akmeņainu krastu un oranžu māju. Pārgāju pāri ceļam. Tad atklāju sniega kupenā iemītu taciņu vedam lejup. Izbridu to. Jutu, ka sniegs saiet zābakos un pat zeķēs. Redzēju, ka taciņa aizved jo tālu, bet tepat priekšā jau akmeņains krasts. Zem tiem slapju smilšu masa. Kājas minu uz kaut kādas žļurkstošas, gandrīz gļotainas virsmas. Akmeņi no tās bolījās gluži kā acis. Meklējot attaisnojumu pārgājienam, ieguvu dažas fotogrāfijas.

Daudzslāņainās un spalvainās kalnu virsotnes varbūt ir tas neaptveramākais, uz ko skatīties. Ja viena virsotne slīgst miglā, svina ēnā, tad aiz tās pēkšņi paceļas kāda augstāka, kurai piekļuvusi saules gaisma, to padarot zeltainu, gluži kā krūtsgalu vai kroni uz bāli zila fona. Es eju ceļu, un kalni pāršķiras, tie pa slāņiem apmainās, atsedzot pēkšņi kādu citu, kuru es neesmu līdz šim redzējusi. Es pat nezinu visus to nosaukumus. Esmu dzirdējusi dažus cilvēkus nosaucam toponīmus, bet man tie neko nenozīmē. Es neesmu tos atklājusi.

Iepriekšējais sniegs nokusa, bet uzsniga cits. Tas notika ātri un rafinēti. Šim sniegam ir personība, jo es redzēju, kā tas dzima, kā uzputoja. Iepriekšējais bija bezpersonisks, tas mani vienkārši pārsteidza, kad es ierados, lika samierināties, būdams neparedzams. Tas bija jau trekns un dikti pamatīgs, kā vienkārši zeme, pa kuru tu ej un kura grib ieraut sevī tavas kājas. Bet šis - ir īpaši klātbūtnīgs, formīgs, mirdzošs, slēpot kārdinošs un visādi citādi kvalitatīvs darinājums, uz kura saprotoši uzlikt roku.

caurvējš kustina durvis, no rīta modina smags vējš un lidmašīnu rēkoņa. pret logu drūp retas piles.

Kad nesaprotu, ko ēst un ko dzert,
Kad atgūstu visās iepriekšējās nedēļās zaudēto miegu,
Kad meklēju atklātus un vēl nebanalizētus kalnu rakursus,
Kad nespēju atraut skatu no loga, naivi domājot, ka varbūt caur nometņu vietas gaismām redzēšu aizlokāmies kādu aurora borealis,
Kad ierodos lielākajā apkaimes bibliotēkā un saprotu, ka nepietiks laika, lai aptvertu to,
Kad vairākas reizes paslīdu, tomēr nenokrītu,
Kad katru dienu uzzīmēju kādu zīmējumu un pielīmēju pie sterilās sienas,
Kad aptveru, ka esmu viena,
Kad pārāk daudz jaunā, tomēr salīdzinoši maz emociju.

es dzirdu sulas es
dzirdu un padzirdu
mašīnas kurām slāpst

trejodu motorus
pārkausē upe

mākslas prostitūta

Gribētu izlasīt Prusta "Sodomu un Gomoru", bet bibliotēkā lieli parādi.

"Bija auksta, mierīga pēcpusdiena, pār galvu pletās saltas, tēraudpelēkas debesis, kad Kurmis, izslīdējis no siltās viesistabas, izgāja laukā. Zeme visapkārt bija kaila, ne kokos, ne krūmos ne lapiņas, un dzīvnieks saprata - nekad viņš nav varējis tik tālu un dziļi ielūkoties apkārtējā pasaulē kā šinī vēsajā ziemas dienā, kad daba dus dziļo gadskārtu miegu un šķiet nometusi vispēdējās drānas. Birzis un gravas, akmeņlauztuves un visas citas vasarā acij apslēptās vietas, kur zem lapotnes vijās noslēpumainas ejas un alas, ko pētīt un izlodāt, gulēja atsegušās pilnīgi kailas, piedāvādamas savus noslēpumus, itin kā lūgdamās, lai šobrīd ikviens ir augstsirdīgs pret viņu nabadzību, līdz tās atkal varēs līksmoties krāšņos masku balles ģērbos kā agrāk un aizraus, un pievils, un kārdinās ar savām vecajām blēdībām. Tas modināja gan savādu līdzjūtību, gan silti skāra, pat satrauca sirdi."

Šodiena ir ikdienišķa, it kā citu dienu te nebūtu bijis, it kā gaidīt būtu normāli, lietus ir pieradinājis kājas, precīzi aizmiguši cilvēki lasa ziņas.

Kritiķu spiets. Tajā ir kaut kas salds un atbaidošs, varbūt tieši kupru demonstrācija.
Saistošs bija Naumaņa nakts, respektīvi, tieši nakts kā galvenā darbalaika, pamatojums. Tāpat vēl Jaunā Rīgas teātra scenogrāfisko elementu starpkontekstuālās pārmērības un divcēlienu dzīres. Man patika doma, ka ārā ir sniegs, ir vēls un esmu kādā iztēlotā realitātē.

Esot tur, arī domāju par to, ka pirms kāda laika nebija iedomājams, ka varētu pētīt Naumaņa kritiku, bet tagad šī tēma varētu kļūt aktuāla - naumanoloģija.

"Meistardarbnīcas uzsāks savu darbību februāra beigās un noritēs sestdienās visa mūža garumā..."

Zaudēju vēl vienu intelektuālo nevainību - noskatījos visas "Krēslas". Edvards nespēja izlasīt Bellas domas. Drošvien tāpēc, ka viņai nekādu domu nebija. Vienmēr trula un tukša seja.