Kritiķu spiets. Tajā ir kaut kas salds un atbaidošs, varbūt tieši kupru demonstrācija.
Saistošs bija Naumaņa nakts, respektīvi, tieši nakts kā galvenā darbalaika, pamatojums. Tāpat vēl Jaunā Rīgas teātra scenogrāfisko elementu starpkontekstuālās pārmērības un divcēlienu dzīres. Man patika doma, ka ārā ir sniegs, ir vēls un esmu kādā iztēlotā realitātē.

Esot tur, arī domāju par to, ka pirms kāda laika nebija iedomājams, ka varētu pētīt Naumaņa kritiku, bet tagad šī tēma varētu kļūt aktuāla - naumanoloģija.