Ak, šis klusums, kurš mani vajā

Kafejnīcu kņadā, nobružātajās vijolēs, kailajos spoguļos,

apņēmīgajos dunčos, aklo jēru gājienā,

Pārliecības mītiņos, sievietēs ar samta skeletiem

un it īpaši šajā klusuma izbalsinātajā naktī,

kurā es ne reizi vien saviju zobenveidīgi gaisā savus matus gluži kāa

tēlojot mūzu,

lai dziedātu, kliegtu, cīnītos un nomirtu,

saukdams - lai dzīvo Neviena Karogs

šai pasaulē visiem!

 

Un tad es ar paceltu galvu ienāku Kafejnīcā

gluži kā no pātagas cirtiena

pakaļkājās saslējies

zvaigžņu ganāmpulks...

 

(Taču manī vienmēr valda nolādēts klusums, kurš mani vajā...)

Ak, ja es spētu tev uzdāvināt mazu mēnestiņu,

lai tu to nēsātu savu acu dziļumā!

Vai šo puķu vienkāršibu,

kurām ir bezzobu saknes.

 

Bet nē.

 

Pastāv pasaules kataklizmu smagums.

Parasta kuģu bojāeja, kurā izglābusies tikai cietsirdība.

Ugunis, kas izdzēstas aiz mūsu spītīgās mīlestības pret aukstumu.

Sievietes, kas atdodas skeletu mūzikai.

 

Un it īpaši šīs dusmas par to, ka nāve nepamostas,

nekad nepamostas, vairs nepamostas,

turpina vienmēr būt nāve,

vienmēr, vienmēr,

pat pēc tam, kad mēs esam iztēlojušies sevi

tik vieglus kā zvaigzne,

ko mūsu matos iespraudušas tavas kristāla rokas,

kuras ietinis mākonis.